Līdz 5. septembrim Valkas novadpētniecības muzejā, ekspozīcijā “Spēles prieks”, īpaši iekārtotā telpā ikvienam ir iespēja veidot savu ēnu teātri – radīt vizuālos tēlus ar rokām, ķermeni vai no papīra izgrieztām figūrām. Tā ir aizraujoša nodarbošanās.
Valkas novadpētniecības muzeja speciāliste Ligita Drubiņa aicina visus pamēģināt spēkus šajā mākslas žanrā. Ēnu teātris radās Ķīnā. Šajā valstī tas joprojām ir populārs, un tur darbojas profesionāli ēnu teātri. Eiropā tas ilgi nebija populārs, jo veidojās leļļu teātris. Taču 18. gadsimtā līdz kino ēras sākumam ēnu teātris kļuva ļoti populārs kā izklaide bagātu cilvēku namos. Pirms diviem gadiem Rīgas Aizrobežu mākslas muzejā ēnu teātri izrādīja 25 profesionāli mākslinieki no Indonēzijas.Vieta dažādiem eksperimentiemIkviens ir sastapies ar ēnu rašanās procesu, kaut vai naktī ejot pa ielu, kad ēnas garums un forma mainās atkarībā no apgaismes lampas attāluma. Gluži tāpat tas notiek saulainā dienā. Tiklīdz gaismas staru kūlis sastop kādu šķērsli, rodas ēna, kas ir tādā pat formā kā šķērslis. Daudzi no mums ir redzējuši vecāku veidotos dzīvnieku tēlus, noteiktā stāvoklī saliekot vienu vai abu roku pirkstus. Ēnu teātrī izmanto arī savu ķermeni, no kartona izgrieztas vai no saplākšņa izzāģētas figūras. Iesākumā var izmantot arī visparastākās rotaļlietas.Izmantojot krāsainus gaismas kūļus, teātris var būt krāšņs un spilgts. L. Drubiņa uzskata, ka darbošanās ēnu teātrī īpaši ieteicama kautrīgiem un nepārliecinātiem bērniem, tādiem, kuri ir bikli un kautrējas uzstāties auditorijas priekšā. Veidojot izrādi ar savu ķermeni un rokām, interesanti ir eksperimentēt ar attālumiem starp ekrānu un gaismas avotu. Attālinoties no ekrāna, var kļūt par milzi, bet, pieejot pavisam tuvu un ietupjoties ceļos, var kļūt par pundurīti. Šo teātri kopējiem spēkiem izveidoja māksliniece Maruta Stabulniece un muzeja darbinieki Ilze Krastiņa un Sergejs Kizjakins.Kino izkonkurē ēnas“Bērniem patīk. Dažkārt viņi ierodas kopā ar draugiem un tad nu darbojas. Vecākās kundzītes gan ir atturīgākas,” smaida L. Drubiņa. “Atsauksmes ir labas. Visi saka, ka esot interesanti. Bērni izmanto arī pie stenda esošās pamācības, lai attēlotu konkrēto dzīvnieku,” piebilst muzeja krājuma glabātāja Aija Priedīte. Paraugu patiešām ir daudz – gulbis un citi putni, zaķis, kaķis, gailis, vilks un citi. Atliek vien ielāgot, kā izkārtot pirkstus. Ja neizdodas, tad var mēģināt ar gatavajiem kartona paraugiem. Slaveni rakstnieki, piemēram, Gēte, rakstīja lugas ēnu teātrim. Pēc kino izgudrošanas ēnu teātris zaudēja savu popularitāti, taču ir sastopams vēl arvien.Ēnas un fotogrāfijaReizēm ēnu teātra elementi veido kāda šova sastāvdaļu. Patiesībā tā ir diezgan sarežģīta mākslas forma, jo doma jāizsaka ar kustībām, turklāt tā, lai ēnas pareizi projicējas uz ekrāna. Pretējā gadījumā būs grūti saprast aktiera domu.Savā ziņā ar ēnu teātri ir saistīta arī fotogrāfija. Laikā, kad, lai attīstītu un nofiksētu attēlu, fotogrāfijas mērcēja vanniņās ar ķīmiskiem šķīdumiem, diezgan populāra bija fotogramma, kura savā ziņā ir ļoti tuva ēnu teātrim, vien iznākums nav kustīgs. Tā ir tehnika, kurā nav nepieciešams fotoaparāts. Atliek vien izvēlētos priekšmetus uzlikt uz papīra, to apgaismot ar tiešu gaismu un tālāk viss kā tradicionālajā slapjajā fotogrāfijā.“Latvijā ēnu teātrim nav dziļu tradīciju. Dažkārt to izmanto dārza svētkos, kur par gaismas avotu kalpo lukturītis. Kad mācījos Teātra fakultātē, tad veidoju ēnu izrādes, taču tagad manos iestudējumos nav bijusi šāda vajadzība,” stāsta Valkas pilsētas teātra režisors Aivars Ikšelis.
