Nekas tāds vēl līdz šim nebija noticis. Atvadoties visi – gan meitenes, gan zēni – raudāja, saka Comenius projekta “Jo vairāk atšķirību, jo vairāk tolerances” koordinatore Latvijā Inguna Avota. Viņa kopā ar jauniešiem Rolandu Strogonovu un Aneti Strazdiņu no projekta vizītes Portugālē mājās atbraukuši ar bagātīgu stāstu, kurā vērts ieklausīties.Projekta mērķauditorija ir jaunieši no Latvijas (Smiltenes Valsts tehnikuma – profesionālās vidusskolas), Turcijas, Čehijas un divām skolām Portugālē. Pirmā satikšanās notika Portugālē, kas atmiņā spilgti paliks ar vietējo iedzīvotāju savstarpējām attiecībām, no kurām daudz var mācīties latvieši.Ja pie mums skolā, kurā mācās daži simti skolēnu, vidēji puse savā starpā nav pazīstami, un tas šķiet pavisam ierasti, tad Portugālē tas būtu dīvaini. Latvieši viesojās skolā, kurā mācās ap tūkstoš bērnu. Pirmais, ko ievēroja delegācija, bija tas, ka skola atrodas norobežotā teritorijā, kas esot drošības dēļ. Toties pārsteidzošākais bija iekšienē.“Tādu skolu līdz šim nekur nebiju redzējis. Viņi visi ir kā liela ģimene. Vispirms jau sasveicināšanās. Meitenes sabučojas uz vaiga, bet puiši draudzīgi apskaujas. Interesanti un patīkami bija vērot, ka viņi visi gandrīz viens otru pazīst. Pie mums reāli tā nenotiek. Arī es Aneti iepazinu tikai šajā braucienā, kaut gan jau divus gadus mācāmies vienā skolā,” stāsta Rolands.Jaunietis ir patīkami pārsteigts arī par redzēto portugāļu ģimenēs (vizītes laikā dzīvoja viesģimenē – red.). Atšķirība starp latviešu un portugāļu ģimenēm ir acīmredzama. Tur valda liela savstarpējā saskaņa, cieņa, saticība un uzticēšanās.Rolands dzīvoja ģimenē, kurā bija vecāki, jauniete un dvīņi. No rītiem visi satiekoties sasveicinājās pēc pieņemtajām tradīcijām, kopīgi brokastoja un devās uz skolu. “Visi uz skolu devāmies kopīgi. Jā, arī jauniešus vecāki veda uz skolu un pēc tam sagaidīja. Interesanti, ka jau sešos vakarā bērniem jābūt mājās. Tā ir stingra disciplīna, bet tas viņiem šķiet pašsaprotami. Arī brīvdienas ģimene labprāt pavada kopā, nevis katrs dodas uz savu pusi. Viņiem nav prioritāte ballītes un alkohols,” zina stāstīt jaunietis.Anete piebilst, ka portugāļi bijuši pārsteigti, kāpēc latvieši ik pēc pusotras stundas nesūta īsziņas vecākiem par to, ko dara. “Ja viņi atrastos ārpus valsts, noteikti tā rīkotos. Tāpēc brīnījās par mums,” viņa saka.Vēl viena no abu valstu atšķirīgajām iezīmēm ir tā, ka ārzemniekiem piemīt prasme pieņemt citādo, apzināties, ka katrs ir īpašs ar kaut ko savu. “Līdz ar to viņi ir mīļāki, atsaucīgāki un pieņem visus,” teic jauniete. Pieaugušie bija pārsteigti, ka dažu dienu laikā jaunatne tā sadraudzējusies, kā citiem neizdodas vairāku gadu laikā. Īpaši draudzīgas attiecības latviešiem izveidojušies ar portugāļiem. Ciemošanās laikā visi nopirkuši vienādas rokassprādzītes. Jaunieši viens otram solīja nenoņemt tās līdz nākamajai tikšanās reizei. Emocionāla izvērtās arī atvadīšanās. “Neviens negribēja šķirties. Arī citos projektos ir bijušas asaras, bet ne tā kā šoreiz. Tas bija kaut kas fenomenāls,” saka projekta koordinatore.Rolands atklāj, ka arī viņš raudājis: “Viens mazs, foršs zēns negribēja, lai braucu prom, teica, lai palieku. Tas izsita no “sliedēm”. Atvadīšanās bija smaga.” Neviens no latviešu delegācijas iepriekš nenojauta, ka piecas dienas izmainīs domāšanu. “Mācoties no viņiem veidot savstarpējās attiecības, mēs mācāmies arī cieņu un iecietību pret citiem, kas palīdz veidot labāku nākotni. Piemēram, dzīvot saskaņā, vieglāk atrast darbu un arī veidot attiecības,” tagad aizdomājas Rolands. Vai tas izdosies, ir atkarīgs no pašiem jauniešiem, taču ir zināms, ka piedzīvotais jau šobrīd attaisno projekta mērķi – jo vairāk atšķirību, jo vairāk tolerances.
