Priecājieties par to, kas ir, un nebēdājieties par to, kas nav! Ar šādu atziņu dzīvo strencēniete Edīte Brante, kura nesen nosvinēja savu 90. dzimšanas dienu un tika iecelta par Jāņa Ziemeļnieka ielas Goda pilsoni.
Sandra Pētersone
Šajā Strenču ielā mazā mājiņā kopā ar brāļa dēlu Andi mīt arī Edīte Brante, un tā nu ir sagadījies, ka tieši Jāņa Ziemeļnieka un tuvējās Plostnieku ielas iedzīvotāji ir iedibinājuši paši savu vietējo cilvēku mūža un darba novērtējuma un mīlestības apbalvojumu – Goda pilsoņa titulu.
Cilvēks, no kura smelties
viedumu
“Ziemeļlatvija” jau rakstīja par pirmo šā titula ieguvēju Valiju Rietumu, kuru ielas kaimiņi par Goda pilsoni iecēla viņas 100. dzimšanas dienā 2013. gadā.
Edīte Brante ir Jāņa Ziemeļnieka ielas otrā Goda pilsone. Šis apbalvojums sirmajai kundzei nesen ir piešķirts par labestību, atsaucību un lielu cilvēkmīlestību mūža garumā, sasniedzot 90 gadus.
Edītei ir viedas, gaišas domas, atzīst viņas kaimiņiene un viena no minētā apbalvojuma ieviešanas iniciatorēm strencēniete Velga Graumane. “Mēs visi, kuri ar Edīti saskaramies, gribam no viņas iemācīties to, kā mums pietrūkst, – to lielo labestīgumu un spēju saprast katru cilvēku un pateikt viņam zināmā brīdī labu vārdu vai izdarīt labu darbu Kamēr es vien Edīti pazīstu, viņa ne par vienu cilvēku nav teikusi sliktu vārdu, jo katrā māk saskatīt labo,” teic V. Graumane.
Savās dzīves atziņās Edītes kundze dalās arī ar “Ziemeļlatvijas” lasītājiem. Būdama ticīgs cilvēks, viņa arī citus aicina paļauties uz Dievu.
“Dievs katram cilvēkam savā laikā iedod to, ko šim cilvēkam vajag un kas viņam ir piemērots. Un, ja Viņš man nedod automašīnu vai pili ar septiņiem tornīšiem, tad Viņš zina, ka man to nevajag. Nekad cilvēkam nevajag gribēt to, ko Dievs viņam nedod, tiekties pēc tā vai raust to, kas viņam nepienākas, kaut bieži domājam citādi,” atzīst Edīte Brante.
Edīte savulaik ir pat dusmojusies uz Dievu, kāpēc Viņš tai jau bērnībā atņēma abus vecākus, taču pēc tam atskārtusi, ka tieši vecāku nāve viņu un abus brāļus izglāba no izsūtījuma uz Sibīriju, kur bada nāvē un pēc slimībām mira daudzi 1941. un 1949. gadā represētie latvieši.
Edītes tēvs bija mežkopis, taču savai meitai viņš vēlēja izmācīties par skolotāju, un Edīte tēva vēlēšanos izpildīja.
Talants mīt katrā cilvēkā
1948. gadā viņa pabeidza skolotāju institūtu Cēsīs, vēlāk divās augstskolās izmācījās par bioloģijas un ģeogrāfijas skolotāju un logopēdu – defektologu, un pedagoģijai veltīja pavisam 50 savas dzīves gadus. Pusgadsimta laikā iegūtā pieredze skolotājas darbā ir devusi vērtīgas atziņas, kas var noderēt arī mūsdienu skolotājiem.
“Dievs katram cilvēkam devis savu ceļu, savu talantu. Bieži vien mēs skolā grēkojam, jo bērnam neatrodam īsto vietu dzīvē, un viņš klīst pa pasauli un domā, ka ir nezin kas. Nu kāpēc ir jākāpj uz skatuves, ja Dievs šajā ziņā nav devis talantu? Taču savs talants ir katram, tikai tas ir jāuzrok. Ja mēs to nemākam, tad bērns nīkst tāpat, kā stāds, kad tas netiek apkopts,” domā Edīte Brante.
Pēckara gados Edīte mācīja Valkas vidusskolas audzēkņus. Pēc tam piecus gadus bija nu jau slēgtās Jērcēnu skolas direktore. Kādu laiku pildīja arī skolu inspektores pienākumus.
Taču viņas lielākais darba mūžs (38 gadi) ir atdoti Palsmanes palīgskolai – internātam, kur mācījās bērni ar īpašām vajadzībām. Nejaušas sakritības dēļ tikai nedēļu pirms viesošanās pie Edītes kundzes rakstījām, ka šī Palsmanes skola (tagad – internātpamatskola) šogad svinēs 50 gadu jubileju, un Edīte, būdama “Ziemeļlatvijas” abonente, par to arī izlasīja.
Viņa sāka strādāt Palsmanes palīgskolā – internātā par mācību daļas vadītāju tieši no skolas dibināšanas dienas, 1966. gada 1. augustam un no šās skolas arī aizgāja pensijā 73 gadu vecumā.
“Redzēju, kā tā skola tur iesākās. No tiem cilvēkiem, kuri tajā laikā tur strādāt, vienīgā vēl esmu palikusi šajā saulē,” nopūšas Edīte Brante.
Strenčos viņa no savām radiniecēm mantoja īpašumu, un dzīvo tur vēl joprojām. Tagad, ziemā, min krustvārdu mīklas, lasa grāmatas, avīzes un žurnālus un čubina savus divus kaķus. Vasarā Edītes kundzes sirds pieder dārzam, it īpaši puķēm.
“Kad aprušini un pamīļo katru puķīti, tad tevī ienāk zemes spēks,” taujāta par atslēgu uz labu veselību, teic Jāņa Ziemeļnieka ielas Goda pilsone.
