Dzīve laukos vienmēr atšķīrusies no pilsētas dzīves ar savu ritmu, ikdienas rūpēm un izaicinājumiem. Blomēnietim Aivaram Vīķelim izaicinājums ir zemnieku saimniecība “Vecdrandi”, kuru viņš attīsta pēc sava redzējuma un idejas. Pēc bargās ziemas ir īstais laiks rosībai.
Pat lietainajā un drēgnajā dienā šķiet “Vecdrandiem” piemīt īpaša aura. Lielajā saimniecībā savulaik uzņemta filma “Likteņa griežos”. Tagadējais saimnieks izveidojis zivju dīķi, audzē trušus, tur vistas un pērn sācis nodarboties ar aitkopību. Šis pavasaris zemnieku saimniecībā ir īpašs, jo līdzās lielajiem un veselīgajiem trušiem cilpo mazie un pagājušajā vasarā iegādātajām Romanovas šķirnes aitām piedzimuši pirmie jēri, kuri jūtas lieliski. Sava lauku idilles veidošana A. Vīķelim aizsākās diezgan sen. “Vēsturi ir grūti izstāstīt. Šīs dienas izaicinājums saistās ar zemes reformu, īpašuma atgūšanu, mantošanu, platībām un to kopšanu. Savā būtībā esmu laucinieks, bet līdz šim dzīve mani piespieda rīkoties citādāk,” sarunu iesāk blomēnietis.Ganāmpulkam pieaugumsViņš stāsta, ka ar pieaugušajiem ir tāpat kā ar bērniem, kuriem patīk rotaļāties un iepazīt nezināmo. Tikai pieaugušam cilvēkam “rotaļlietas” ir dārgākas un nopietnākas. Par labu aitkopībai A. Vīķelis izlēma tamdēļ, ka viņu biedē ragulopi. “Aita ir milzīgi jauks kopējs, tepat pļavā uztaisa man golfa laukumu. Romanovas šķirnes aitām ir viena no augstvērtīgākajām vilnām pasaulē, savukārt tās gaļa ir diētiska, praktiski nesatur holesterīnu,” teic zemnieks. A. Vīķelis atzīst, ka nav profesionālis un par aitkopību vēl daudz jāmācās, taču tas ir interesanti. Sākotnēji ganāmpulkā bija piecdesmit dzīvnieki – lielākoties aitas un jēriņi un viens teķis. Taču ap saulgriežiem pamazām viens pēc otra dzima jēriņi. Tagad ganāmpulkā ir 38 mazie, jaunākais no tiem mēnesi vecs.Kad kūtī ienāk svešs cilvēks, jēri saskrien kopā un aitas, sastājušās cieši viena otrai līdzās, sargā savus bērnus. Tomēr jau pēc brīža viens pēc otra ziņkārīgi aplūko cilvēkus. “Aitas raksturā ir mierīgas un ļoti ziņkārīgas. Protams, ja ieiet aplokā, viņas kļūst tramīgas. Ja sāks skriet, pārējās darīs tāpat, jo ir bara dzīvnieks,” teic blomēnietis. Jēri ir arī lieli lēkātāji, nereti viņi spēlējoties lec savām mammām uz muguras.Ir tādi, kuri uzņemas riskuUz jautājumu, kā izdodas šajos daudziem tik ekonomiski grūtajos laikos attīstīt lauku dzīvi, A. Vīķelis atbild: “Tā ir filozofija. Es neesmu pieredzējis, neesmu nevienam parādā, kredītus neesmu ņēmis. Agrāk daudzi nodarbojās ar aitkopību, bet tagad to pārtraukuši. Es zinu, ko nozīmē pārtikas ražošana no a līdz z. Kāds saka, izveidošu viesu māju, man uzreiz izskrien caur prātu viss, ar ko šim cilvēkam būts jāsaskaras. Jābrīnās, kāpēc cilvēki ar tādām lietām grib nodarboties. Tāpēc, ka mēs esam diletanti, un paldies Dievam, ka tādi mēs esam, kas uzņemas risku. Tie, kuri zina visu par aitām, viņi tās netur, bet tie, kuri neorientējas šajā lietā, cīnās ar problēmām, atrisina tās un dzīvo tālāk. Nebaidās!”Blomēnietis ir pārliecināts, ka šis ir tikai sākums. 32 hektārus plašo īpašumu viņš iecerējis apdzīvot aizvien vairāk, un kā jau katrā lauku sētā arī šajā būs savs sargs. “Suns man nekad mūžā nav bijis, taču apzinos, ka šeit viņš ir nepieciešams. Vēlos iegādāties Vidusāzijas aitu suni,” atklāj blomēnietis. Izrādot īpašumu, A. Vīķelis teic, ka šopavasar darba ir daudz, arī plāni lieli. Kopš viņš nestrādā pagasta pārvaldē, atliek laiks atjaunot kūti ganāmpulkam, drīzumā ar palīgiem nožogos teritoriju, kas sniedzas trīsarpus kilometru garumā, tādējādi soli pa solim attīstot savus laukus.
