Šādos mirkļos izpaužas tautas diženums
Smiltenietis Didzis Nīmants pirms 25 gadiem uz barikādēm Rīgā līdzi paņēma pirmās medicīniskās palīdzības somu, jo tobrīd strādāja Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcā par ārstu, un barikādēs iesaistījās Latvijas Ārstu biedrības Brīvprātīgās glābšanas vienībā “Abava”. Vēlāk savu profesionālo karjeru Didzis Nīmants sasaistīja ar politiku. Pavisam nesen, no 2014. gada 8. septembra līdz 2015. gada 8. novembrim, viņš bija Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Speciālās novērošanas misijas Ukrainā novērotājs Austrumukrainā, no tiem 11 mēnešus – Doņeckā. Tagad D. Nīmants strādā Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijā, kur ir Aizsardzības Politikas departamenta Divpusējās sadarbības nodaļas vadītājs. Didzis Nīmants: “Neaizmirsīšu to 1991. gada janvāra svētdienu, kad kopā ar smilteniešiem, Latvijas Tautas frontes Smiltenes nodaļas biedriem devāmies uz Rīgu. Mūs vadīja skolotājs un personība Elmārs Nātra, kuram pateicoties arī saorganizējāmies, lai pievienotos tiem tūkstošiem Latvijas patriotu, kuri jau bija 11. novembra krastmalā. Izjūtas bija pacilājošas, jo toreiz mūsos bija ideāli un sapņi par brīvu un neatkarīgu Latviju. Tas arī mūs vienoja. Nebija šaubu, ka toreiz visi, kas devāmies uz Rīgu, vēlējāmies nosargāt savu Latviju, pat nezinot, kāda būs situācijas attīstība tuvākajās dienās un nedēļās. Mums visiem tajā brīdī bija svarīgi sajust savus līdzcilvēkus, tādus pašus patriotus, lai visi būtu kopā vienoti ar ideju par brīvu Latviju. Svētdienu pavadīju kopā ar smilteniešiem, bet jau nākamajā dienā devos uz Vecrīgu, jo sapratu, ka tajā dienā ir sācies kaut kas ļoti nozīmīgs. Cilvēki no visām Latvijas malām plūda uz Rīgu. Man līdzi bija pirmās medicīniskās palīdzības soma, jo tajā laikā strādāju Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcā par ārstu. Sapratu, ka mana profesionālā palīdzība kādam varētu būt ļoti noderīga. Cilvēku Vecrīgā kļuva arvien vairāk, taču no sākuma īstas skaidrības par to, kas tālāk darāms, nebija. Pirmdienā viss sāka tikai pamazāk organizēties. Redzēju vairākus cilvēkus Vecrīgā, kuri mēģināja izveidot barikādes ap radio un Augstākās Padomes ēkām. Pārsteidza cilvēku mērķtiecīgā darbība. Svētdienas mītiņš bija devis skaidru ziņu visiem 11. novembra krastmalā sabraukušajiem, – mēs paliekam šeit un aizstāvam savus ideālus un sapņus par Latviju kā neatkarīgu valsti! Pēc ierašanās Doma laukumā satiku savu kursabiedru dakteri Valēriju Valdmani, kurš vadīja Latvijas Ārstu biedrības Brīvprātīgās glābšanas vienību. Likumsakarīgs bija lēmums palikt kopā ar Latvijas Ārstu biedrības Brīvprātīgās glābšanas vienību “Abava” līdz laikam, kamēr vien būšu nepieciešams. Kļuvu par vienu no vienības dalībniekiem, palīdzēju risināt vienībai uzticētos uzdevumus. Barikāžu laikā dienas un naktis pagāja ļoti ātri, jo gulēts tika pavisam maz. Šis bija laiks, kad par nogurumu nebija iespējams pat padomāt. Stiprināja visaptverošā pozitīvā enerģija gan no vienības biedriem, gan no pavisam nepazīstamiem cilvēkiem. Darbojāmies ne tikai Vecrīgā, bet arī citviet Rīgā. Noteicošā bija konkrētā situācija, kādu informāciju saņēmām. Tad tika pieņemts lēmums, kas darāms. Ar vienību devos arī uz Vecmīlgrāvi. Tur dežurējošie cilvēki bija saskārušies ar reālu apdraudējumu no OMON puses. Mūsu ierašanās bija kā ziņa, ka viņi nav aizmirsti. Tā kā “Abavas” vienībā bija pietiekams cilvēku skaits, varējām sadalīt spēkus. Vecrīgā bijām vairāk, kas deva papildu drošības izjūtu atšķirībā no Vecmīlgrāvī dežurējošajiem, kuri klajā laukā bija skaitliski pavisam nedaudzi. Lai pievērstu mediju uzmanību notiekošajam, lai visa pasaule ieraudzītu reālus faktus par OMON pastrādāto un uzzinātu patiesību, nākamajā rītā kopā ar dažiem patriotiem no Vecmīlgrāvja uz Rīgas centru “pārdzinām” uz Vecmīlgrāvja tilta sašauto autobusu. Uzdevumu veicu kopā ar cilvēkiem, kurus nekad vairs dzīvē neesmu saticis, taču tajā brīdī vienotība un pārliecība par rīcību bija pārsteidzoša. Šī kopības izjūta bija mūsu spēks. 20. janvārī visu dienu un nakti pavadīju Vecrīgā. Biju Bastejkalnā, kad sākās apšaude. Jau sākoties notikumiem, bija skaidra izpratne par to, ka mūsu palīdzība tiešām būs nepieciešama. Šo konkrēto vietu un laika periodu dakteris Valērijs Valdmanis jau ir minējis Latvijas presē, arī pamatojot savu argumentāciju par to. Varu tikai piebilst, ka, apšaudei sākoties, bija vairāki ievainotie, kuriem sniedzām palīdzību. To darījām arī Pulvertornī, kur ievainotie tika nogādāti. Starp tiem bija arī kāds, kuram palīdzība diemžēl vairs nebija vajadzīga. Pēc tam, atgriežoties pie tiltiņa Bastejkalnā, piedaloties un vērojot tālāko notikumu attīstību pie Iekšlietu ministrijas, bija pārliecība, ka, pat neskatoties uz notiekošo, mēs nekad nezaudēsim, jo bija spīts un apņemšanās iet tālāk. Cilvēks patiesi un pēc būtības to var izdzīvot, tikai nokļūstot šādos apstākļos, kad saproti, ka tavai, viena cilvēka dzīvībai, nav noteicošas vērtības, jo ir kas daudz svarīgāks, kā dēļ ir vērts varbūt pat mirt. Zaķusalā pie Latvijas Televīzijas bija arī Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas dakteri, māsiņas un personāls, kas profesionāli pildīja tiem uzticētos pienākumus. Viņu vidū bija arī mana mamma, Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas anestezioloģe Dace Nīmante. Barikādes vienoja tautu, novadniekus un ģimenes. Barikāžu laika atmiņas nav iespējams izsvītrot ne no manas, ne visas tautas atmiņas. Ir kaut kas, ko nevar nopirkt par naudu, – tā ir visas tautas kopības izjūta. Šādos brīžos parādās, kas ir kas, kurš rīkojas, bet kurš nogaida, kurš nežēlo savus spēkus un resursus, bet kurš padomā tikai par sevi. Tautas diženums izpaužas tieši šādos mirkļos. Tāds laiks var pienākt vienu reizi dzīvē, bet tas ir un paliek uz visu mūžu. Tas apliecina katra cilvēka vērtību, spēju pacelties pāri savam ego, spējot atbalstīt citus, būt par Cilvēku ar lielo burtu.Tagad, kad mūsu sabiedrībā trūkst kopības izjūtas un vienotības, ir svarīgi, lai mēs spētu barikāžu laika vienreizīgumu nodot nākamajām paaudzēm. Varbūt tiešām varētu šo laiku atgādināt, izraisot sabiedrībā plašāku diskusiju par lietām, kas to vai citu iemeslu dēļ līdz šim atklātībā nav nonākušas, par visu to patiesību, kas īsti notika Rīgā 1991. gada janvārī. Lai nākamajām paaudzēm saglabājas notikumu patiesā secība un interpretācijas. Tas ir svarīgi ne tikai mūsu tautas pašapziņai, bet arī nākamajām paaudzēm – būt godīgiem pret sevi. Kas no tā visa ir tagad? Tagad mājās ir divas barikāžu laika piemiņas zīmes ar numuriem 7103 un 13243. Viena ir mana, otra – manas mirušās mammas piemiņas zīme. Kas vēl? Apziņa, ka tomēr dzīvojam savā Latvijā, ko nevienam neatdosim.
Neviens nezināja, kas būs
1991. gada janvāra trauksmainajās dienās uz barikādēm Rīgā bija arī valcēnietis Andris Metuzāls, kurš tolaik strādāja Valkas “Lauktehnikā” par prečzini.Viņš min, ka visu vairs neatceras, jo pagājuši jau 25 gadi, bet atminas tikai būtiskāko. Rīgā sargāt Latvijas neatkarību viņš devās četras reizes. Andris stāsta, ka atgriezušies mājās no Latvijas Tautas frontes manifestācijas un ceļā klausījušies radio. Ziņas bija visai satraucošas. Pa radio aicināja tos, kuri var doties uz galvaspilsētu ar smago tehniku. “Daži jau aizbrauca tajā pašā naktī. Es ar nākamo komandu devos otrajā dienā, atceras A. Metuzāls. Kad viņi gatavojās doties mājup, pienāca vīri un aicināja palikt, jo, iespējams, būšot “jautri”. Mītiņu Daugavas stadionā rīkojot arī interfronte un varbūt viņi nākšot šurp. Tad būs “jāizmet pūka”. “Tomēr interfrontiešiem kaut kas nebija sanācis. Varbūt nesapulcējās tik daudz cilvēku, kā bija cerēts. Interfrontiešu gājiens nenotika, un braucām mājās,” stāsta A. Metuzāls. Valcēnieši sargāja telegrāfa ēku Dzirnavu ielā. Andris atceras, ka toreiz nav bijis bail no nāves. “Tādas domas man pat prātā neienāca. Redzēju, cik daudz vienotu cilvēku sapulcējušies, tas man bija kā mierinājums un par sakāvi vai represijām vispār neiedomājos. To, kas var būt, nezināja pat velns,” saka A. Metuzāls. Informācijai bija neliels radiouztvērējs, ko visi pēc kārtas klausījās. “Mums līdzi nebija fotoaparātu. Tagad to nožēloju, bet toreiz neienāca prātā, ka tā būs vēsture, ko rādīt un par ko stāstīt,” spriež A. Metuzāls. Mums blakus bija grāmatveikals, ko pārdevēja atvēra, lai barikāžu dalībniekiem būtu, kur pagulēt un sasildīties. Viņš atceras, ka neviens neaiztika grāmatas. Visu veikalā saglabāja neskartu un tīru. Ja runā par izjūtām, Andris atceras, ka vissvarīgākā bija tieši šī vienotība, kurā visi bija kā viens – kopā stāvēja latvieši un krievi. Barikādēs viņš skaidri sapratis, ka galvenais ir brīvība. Viss pārējais ir pēc tam. “Arī mani daudz kas tagad neapmierina, taču, ja būtu atkal jādodas uz barikādēm, noteikti ietu. Šis patriotisms mūsu tautā nav miris. Kad pērn aicināja iestāties zemessardzē, tajā pieteicās 1200 jaunu zemessargu. Tas ir labs rādītājs. Es arī vēl skaitos zemessardzē kā veterāns,” apliecina A. Metuzāls.Viņš stāsta, ka visi jutušies ļoti optimistiski. Ar smaidu braukuši uz Rīgu un ar smaidu atgriezušies. “Aldonis Pencis, kurš bija ar mums, nepārtraukti bārstīja anekdotes, neviens nekrita izmisumā arī pēc tam, kad dzirdējām par šāvieniem pie Vecmīlgrāvja un Brasas tilta. Es tikai nodomāju, vai tas būs viss, jeb atkal kaut kur gaidāmi šāvieni. Tomēr pēdējās reizes, kad devos uz Rīgu, neatkarības pretinieki, šķiet, jau bija nomierinājušies. Nekas traks vairs neatgadījās,” stāsta A. Metuzāls.Barikāžu dalībniekiem bija tēja, kāds zvejnieku kolhozs bija atvedis kasti ar žāvētām reņģēm. Atbalstu juta visu laiku. Kaut komandā visi bija mednieki, neviens ieroci nebija paņēmis līdzi. Andris uzskata, ja nāktu tanki, tad bisei arī nebūtu nozīmes. Uzvarēja pārliecība. Tās bija izjūtas, kuras grūti atstāstīt. Tieši šis cilvēku iekšējais garīgais spēks arī uzvarēja okupantus, kuri saprata, ka laiks atkāpties.
Dziedājām visu nakti
“Ko mēs varējām ar plikām rokām uz barikādēm izdarīt? Tikai savā jaunības maksimālismā ar milzīgo tālaika patriotismu pārējiem barikāžu dalībniekiem ar dziesmu uzturēt cīņas garu. Ja nāktu tanki, mēs visi sadotos rokās un stāvētu,” atceroties 1991. gada janvāra barikāžu notikumus, ir pārliecināta Valkas pilsētas dziesmu draugu kopas “Nāburgi” vadītāja Mārīte Meļķe.Tolaik kolektīva dalībnieki bija gados jauni cilvēki, kuri, ja ko izdomāja, to uz karstām pēdām arī īstenoja. Uz barikādēm tā laika nāburdziešus – Mārīti Meļķi (tolaik Albergu), Līviju Kreili (tolaik Bergmani), Ilonu Zandersoni, Edgaru Bormani, Unu Ķieģelmani, Dzintaru Ščerbinski un Inesi Maltavnieci – nogādāja bijušās Valkas rajona padomes šoferītis Kārlis Sūna. Savukārt kopas aktīvisti – Mārīte Magone un Raimonds Reinholds – uz Rīgu devās citā kompānijā.Kolektīva vadītāja atceras, ka “Nāburgu” jaunākā dalībniece Una mammai nemaz nebija pateikusi, ka dodas uz Rīgu, jo baidījusies, ka viņu nepalaidīs. Sākotnēji valcēniešiem bijusi doma dziedāt Doma laukumā, taču viņus koordinatori nosūtīja uz Zaķusalu pie Televīzijas torņa. Mārīte atceras, ka joprojām no atmiņas nav pabalējis redzētais Doma laukumā, kā vīri ugunskura dūmos nokvēpušām sejām motorzāģiem rokās būvējuši barikādes. Viss laukums bija pārpildīts ar smago tehniku, bet cilvēki, pārsvarā rīdzinieki, ar siltiem pīrādziņiem, no mājas atnestām sviestmaizēm un siltu tēju cienājuši barikāžu dalībniekus. Nonākot Zaķusalā, valcēnieši visu nakti neapstājoties dziedājuši. Ugunskuri bija sakurināti lielā platībā, un dziedātāji tos visus ik pa laikam apstaigāja, jo visi vēlējās klausīties latviešu dziesmas. Mārīte atceras, ka top dziesma bijusi “Baltas, baltas visas manas bantes”. Tās melodija ir jautra un uzmundrinoša. Protams, vīri labprāt klausījušies arī patriotiskos meldiņus, piemēram “Pie dzintara jūras”, “Šalc zaļais mežs” un citas. Stāvot un dziedot ne par ko citu nav bijušas domas – ne par slapjām kājām, ne par ēšanu, tikai par kopības izjūtu un to, kas būs, ja nāks krievu tanki. Tolaik neviens īsti neapjautis situācijas nopietnību. Mārīte domā, ka to līdz “kaulam” saprata tikai vecāka gadagājuma cilvēki, kuri bija piedzīvojuši kara šausmas un izsūtījuma represijas.Atceroties tā laika notikumus, kas Latvijas jaunākajā vēsturē ierakstīti ar neaizmirstamām atmiņām, Mārīte Lāčplēša dienā pie krūtīm piesprauž saņemto apbalvojumu un dodas uz Valkas pamatskolu, kur mācās viņas jaunākais dēls. Stāstot par piedzīvoto, Mārīte bērniem ļauj aptaustīt piemiņas zīmi, atklājot, ka nebūt nav jābūt stipram vīrietim, lai aizstāvētu savu dzimteni. Ir jābūt gribai un drosmei stāties pretim svešai varai.
Ja vien tagad Latvijā būtu tāda pati vienotības sajūta kā pirms divdesmit pieciem gadiem
Pirms 25 gadiem smilteniete Gunita Ozoliņa strādāja par skolotāju Smiltenes sovhoztehnikumā, tolaik viņa bija audzinātāja mājturības kursa meitenēm. Viņas audzēknes, padzirdējušas par notikumiem Rīgā, pieteicās braukt uz barikādēm, taču izglītības iestādes vadība to neļāva darīt bez skolotājas klātbūtnes. Gunita piekrita. Viņa ir pārliecināta, ja Latvijā tagad mēs viens otru cienītu tāpat kā tajā laikā, daudz straujākiem soļiem virzītos uz priekšu.Uz barikādēm braucu trīs reizes, pirmajās divās devos kopā ar savām tehnikuma audzēknēm, bet trešajā – ar kolēģiem un skolas tehniskajiem darbiniekiem. Atceros, ka nepilngadīgos nelabprāt ņēma līdzi uz barikādēm, bet manas meitenes jau bija beigušas vidusskolu. Gan pilsētā, gan tehnikumā tika organizēti autobusi uz Rīgu.Uz Rīgu devāmies kādā otrajā vai trešajā dienā. Meitenes jaunas, vējš svilpo galvā. Turpceļā autobusā dziedājām latviešu dziesmas. Pirmie baiļu tauriņi vēderā parādījās brīdī, kad braucām pār Juglas tiltu. Situācija bija nopietna, malās stāvēja zemnieki ar savu tehniku, redzējām arī “8CBR” strādniekus. Garāmbraucot pamājām viņiem ar roku. Mūsu apmešanās vieta bija pie Ministru Padomes, kur satikām arī citus smilteniešus. Cilvēku vidū valdīja izteikti draudzīga un sirsnīga atmosfēra. Visi viens otru cilvēciski mīlēja. Ir lietas, kas man īpaši palikušas atmiņā. Piemēram, tajā brīdī mēs nešķirojām, kādas tautības esam, jo visi bijām Latvijas iedzīvotāji. Ja tagad sajūtu piparmētru tējas smaržu, tā joprojām atgādina par barikādēm. Visa Rīga tajā laikā smaržoja pēc piparmētru tējas, kuru vārīja uz ugunskuriem. Vēl spilgti atmiņā palicis tas, ka veikalu plaukti bija patukši, jo pārtika bija deficīts. Toties cilvēki nāca klāt un deva ēdienu bez maksas. Pašiem jau daudz līdzi sadeva, jo tehnikumā ēdināšana vienmēr bijusi augstā līmenī. Ievēroju, ka ne tikai ēdienu dalīja, bet arī cigaretes, ko tantuki nesa vīriešiem. Kad pie ugunskura bijām pasēdējuši, meitenes gribēja redzēt ko vairāk. Devāmies uz Brīvības pieminekli, kur plīvoja sveču liesmiņas, un tad uz Vecrīgu. Tur prāts kļuva nemierīgāks, jo bija saceltas barikādes gadījumā, ja tanki nāktu iekšā. Jaunieši zīmēja plakātus. Nakti pavadījām staigājot pa Vecrīgu, iegājām Doma baznīcā sasildīties. Tā bija pārvērsta par medpunktu. Iekšā rosījās medmāsiņas priekšautos, uz kuriem bija krusts. Turpat netālu stāvēja nestuves. Atkal pārņēma satraukums, taču, aizejot atpakaļ līdz ugunskuram, noskaņojums bija pozitīvāks. Jau vakarā tur sāka parādīties ansambļi, cilvēki dziedāja un dejoja. Tā kā manas meitenes bija jaunas, kavalieru netrūka. Nakts pagāja nemanot, kaut arī ārā bija auksts un vējains. Nākamajā dienā pirms pusdienlaika ieradāmies tehnikumā. Jutāmies lepnas un svarīgas, jo bijām barikādēs un dzīvojušas līdzi notikumiem uz vietas. Kad otro un trešo reizi devos uz Rīgu, sirds bija nemierīgāka, jo debesīs riņķoja helikopteri. Arī vīrs piedalījās barikādēs, bet brauca ar “astotajiem”. Var teikt, ka tajās dienās mēs redzējāmies kaut kur Rīgā, nevis mājās. Mana meita, kas tolaik gāja skolā, ļoti pārdzīvoja, ka abi esam prom, un teica – negribot palikt bārene. Ļoti uztraucošs, bet tajā pašā laikā vienojošs laiks.Katru gadu cenšos apmeklēt arī atceres pasākumus Smiltenē, kuros satieku citus barikāžu dalībniekus. Rodas tāda pleca sajūta. Un nemaz nešķiet, ka tas viss notika pirms 25 gadiem. Trešdienas vakarā Smiltenē mani pārņēma lepnums un prieks, ka Smiltenes tehnikumā joprojām mācas ļoti patriotiski bērni, tādi ir arī viņu pedagogi – mani bijušie kolēģi.
