Novembris ir mēnesis, kad vairāk nekā citkārt runājam par savu valsti, par izcīnīto neatkarību, pārdomājam, ko esam panākuši, veidojot Latvijā savu valstiskumu.Ne viss, kas noticis atjaunotās brīvvalsts laikā, mūs apmierina. Tomēr daudziem līdz mūža beigām atmiņā paliks Atmodas un barikāžu laiks, kad bijām vienoti un nesalaužami savā pārliecībā, ka Latvijai jāatdzimst kā brīvai valstij. Tie, kas tagad mācās skolā, par to laiku uzzina tikai no grāmatām, preses izdevumiem un no vecāku un skolotāju stāstītā. Toties labi redz daudzus latviešus aizbraucam uz ārzemēm, dzird arī neapmierinātību ar valdības politiku. Tādēļ mūsdienās ir svarīgāk nekā jebkad agrāk pievērst uzmanību patriotiskajai audzināšanai, lai jaunā paaudze saprastu, ka Latvija nav tikai valdība vai Saeima, bet arī vienīgā zeme, kurā ir mūsu tautas saknes, zeme, kas ir mūsu dzimtene.Valsti varam paši aizslaucītŠomēnes pārrunāt šos jautājumus ar izglītības darbiniekiem un citiem interesentiem uz Valku bija atbraukusi 11. Saeimas deputāte, Latvijas Universitātes profesore Janīna Kursīte-Pakule.Pēc viņas domām, mūsdienās ikvienam pedagogam sev jāuzdod jautājums, kā mācīt patriotismu. Saeimas deputāte atzinās, ka arī pati meklē atbildes uz šo jautājumu. “Septembrī Valsts izglītības satura centrs šai tēmai veltīja plašu semināru. Viedokļu bija daudz. Arī es, braukājot pa Latviju zinātniski pētnieciskās ekspedīcijās, bieži esmu par to domājusi. Atklāti sakot, esmu pat sevi pieķērusi pie domas, ka tā īsti nemaz nezinu, kā šos jautājumus jauniešiem skaidrot. Vērtējot pašlaik notiekošos procesus valstī, negribu izteikties pārlieku kritiski, jo negatīvā mums jau tāpat ir pietiekami, bet, šķiet, ka pat padomju laikā nenotika tik traka braukšana pa grāvi, ka, sevi projām sviežot, esam laimīgi. Jā, toreiz mums potēja iekšā krievu valodu, bet tagad tāpat notiek ar angļu valodu. Nav, protams, slikti zināt svešvalodas, bet, ja tagad pat doktora disertāciju prasa aizstāvēt angļu valodā, tad jāvaicā – kādēļ mums ir sava valsts?” retoriski jautā J. Kursīte-Pakule. Pēc viņas domām, ir nepareizi par zinātniskiem darbiem uzskatīt tikai tos, kas publicēti Rietumu valstīs. “Tas viss man atgādina kaut kādu lielu biznesa projektu, kurā mēs kopā ar citu bāleliņu rokām aizslaukām projām savu valsti,” secina profesore.Pārticība vēl nav laimeŠos un līdzīgus procesus Saeimas deputāte salīdzina ar redzēto zinātniskajās ekspedīcijās Krievijā. “19. gadsimtā uz Krieviju izceļoja apmēram 30 tūkstoši latviešu. To aicināja darīt arī Krišjānis Valdemārs, skaidrojot savos rakstos, ka Krievijā, iegūstot brīvās zemes, var tikt pie turības. Kaut arī latvieši Krievijā un Baltkrievijā dzīvoja kopā, uzceļot savus ciematus, viņi tik un tā bija it kā ārpus baltkrievu un krievu sabiedrības un agrāk vai vēlāk, lai tajā iejustos, vajadzēja zaudēt latvisko identitāti. Taču tolaik Latvijā bija cita situācija ģimenēs. Daudzās auga četri pieci bērni, bet Latgalē pat septiņi astoņi, kas kompensēja aizbraukušo skaitu. Tagad demogrāfiskā situācija ir stipri bēdīgāka. Ar šo piemēru gribu vien pateikt – ja mēs atsakāmies no mērķiem, kas ir vairāk nekā pārticība, tad Latvijai nav jēgas. Tagad izglītībā no augšas par prioritāti noteikta tikai ekonomika, pie kuras uzlabošanas ķeramies kā slīcēji pie salmiņa. Ja nav dziļākas motivācijas, kādēļ tas jādara, tad tas viss ir pa tukšo,” secina J. Kursīte-Pakule.Jāmāca izzināt dzimto vietuProfesore atceras vecmāmiņas teikto, kurai pagājušā gadsimta 30. gados Latgalē piederēja liela lauku saimniecība. Vecmāmiņa esot atzinusi, ka darba bijis ļoti daudz un tas bijis smags, taču bijusi jēga censties. “Viņa pastāvīgi uzsvēra – tā bija jādara tādēļ, ka auga bērni un pašiem bija sava valsts. Tagad nereti šādi vārdi šķiet diezgan vispārīgi un dažkārt ar tiem cilvēkus var tikai nokaitināt. Un tad rodas jautājums, vai skolotāja misija ir mācīt bērnus, lai vēlāk viņi aizbrauktu projām un ar savām zināšanām vairotu citu valstu bagātību? Tik tālu diemžēl esam nokļuvuši. 90. gadu sākumā mēs vēl varējām būt vienoti, bet tagad šī vienojošā mērķa, uz kuru mēs varētu mudināt skolēnus un paši tiekties, nav. Tādēļ pašlaik sekmīgai patriotiskajai audzināšanai es redzu tikai vienu iespēju – audzināt patriotus caur novadu mācību. To ļoti labi dara suiti Kurzemē. Viņi visus spēkus veltīja sava Alsungas novada izveidei, un tagad tas ir interesants gan pašiem, gan iebraucējiem, kas savukārt veicina kultūrtūrisma attīstību. Tagad suitu kultūrnovads ir iekļauts UNESCO kultūrmantojuma sarakstā. Jaunie alsundznieki, redzot, ka viņu novads interesē ne tikai citur Latvijā dzīvojošos, bet arī amerikāņus un pat japāņus, paši sāka meklēt materiālus par novada vēsturi, tos apkopoja un publicēja,” saka profesore. Valkā ir laba bāze patriotismamPēc viņas domām, vairāku paaudžu vienotu interesi un mīlestību pret savu pusi varētu veicināt ar dažādiem kopprojektiem, kuros, piemēram, kādā grāmatā vecākās paaudzes cilvēku atmiņas būtu nopublicētas kopā ar jauniešu skatījumu par savu dzimto vietu. Savas dzimtās vietas patriotisms pārtaptu mīlestībā pret visu Latviju kā savu dzimteni.Valkā, pēc profesores uzskata, ļoti laba lieta ir igauņu un latviešu sadarbība. “Tas ir lieliski, ka igauņu bērni mācās Valkas mākslas skolā, bet latviešu skolēnu grupa – Valgas profesionālajā skolā. Tā ir iespēja pastāstīt par dzimto vietu citiem, bet tas veido lepnumu par savu novadu. Uz šīs bāzes skolās var attīstīt dzimtās vietas mīlestības mācīšanu. Laiki nekad nebūs viegli. Tādēļ cerēt uz to, ka patriotisms pats no sevis izveidosies, kad būs augsts labklājības līmenis, ir naivi. Tā saucamajos treknajos gados tā bija tāda kā apmātība, domājot, ka viss atrisināsies, sasniedzot noteiktu pārticības standartu. Varu minēt, kā tas notika pie mums – Universitātē. Pasniedzējiem diezgan strauji palielinājās ienākumi, bet sajūtas, ka esam laimes salā, nebija, jo, augot ienākumiem, auga arī vajadzības. Turklāt šis nosacītais labklājības līmenis nebija ilgs un sāka kristies, kas joprojām notiek. Tagad daudzi var kost pirkstos, ka nav bijuši prātīgi un labākos laikos nav iegādājušies neko pastāvīgu vai iekrājuši naudu, bet visu iztērējuši patēriņam. To var izskaidrot ar to, ka toreiz tā bija tāda kā bada sajūtas remdēšana, jo pirms tam liela daļa neko daudz nebija varējusi atļauties. Savulaik Vecais Stenders “Augstas gudrības grāmatā” rakstīja, ka kurzemniekiem vajag iemācīties sēt dāboliņu, iekopt ābeļdārzus, audzēt kartupeļus un tad viņi būs laimīgi. No filoloģiskā viedokļa daļa taisnības šajā norādījumā ir.Prūšiem vārds “laims” nozīmē gan laimi, gan bagātību. Arī angļiem vārds “happy” ir ar divām nozīmēm – laimīgs un pārticis. Savukārt krieviem šim radniecīgās cilmes vārdam “hapaķ” ir cita nozīme – sagrābt, kampt. Ir skaidrs, ka ar kampšanu nevar ne laimi iegūt, ne savu zemi iemīlēt,” apliecina J. Kursīte-Pakule.Pseidovērtības jāatšķir no vērtībāmProfesore secinājusi, ka mūsdienās daudzas vērtības un ne tikai Latvijā nomainījušas pseidovērtības, tādēļ arī pastāv šī ticība, ka pārticība atrisinās visas problēmas. “Un te nu paveras darbalauks skolu pedagogiem, lai šajā pseidovērtību vidē audzinātu mīlestību uz savu dzimto vietu. Tā noteikti pārtaps valsts mīlestībā. Es te nedomāju valdību un valsts varu vispār, jo tie esam mēs paši – katrs ar savām sliktajām un labajām īpašībām. Valsts ir tā, uz kuras tapšanu mēs pat necerējām, neticot, ka varēsim atbrīvoties no šī milzīgā monstra – PSRS. Tomēr tas izdevās. Taču tagad mēs paši ar savu attieksmi un rīcību visu ātri varam nolaist uz grunti. Ir aprindas, kas sabiedrībai piespēlē tikai negatīvo, kurā daudz kas neatbilst patiesībai, bet nostrādā sen pārbaudīts variants, ka sliktais vienmēr ātri pielīp. Iznākumā visi tie cilvēki, kurus mēs paši ievēlam valsts vadīšanā, top par zagļiem un krāpniekiem. Neuzticība pret valsti daudziem ir izdevīga. Es iesaku katram padomāt, ko viņš pats savā vietā un ar savām iespējām var izdarīt labu citiem vai pārveidot labāku vidi, kurā dzīvo. To var visi – gan bagāti, gan ar mazāku rocību, gan priekšnieki, gan cilvēki, kuri vēl meklē darbu. Ja ikviens tā rīkosimies, tad katra vieta Latvijā būs iemīlama, bet tas nozīmē, ka mīlēsim un sargāsim arī savu valsti,” apliecina J. Kursīte-Pakule.
