Pēdējās dienās sabiedrības uzmanības centrā nokļuvis labklājības ministres Ilzes Viņķeles un Pensionāru federācijas konflikts. Pensionāri pieprasa ministres demisiju, jo viņa ir it kā necienīgi izrunājusies par pensionāru nopelnīto. Vienmēr uzmanīgi klausos I. Viņķeles skaidrojumus par sociālo politiku, jo atšķirībā no citiem politiķiem viņa saka patiesību. Kad rūga neapmierinātība par vājo atbalstu demogrāfijas uzlabošanai un citām sociālajām negācijām, I. Viņķele televīzijā skaidroja, ka tādu politiku vēlētāji akceptējuši jau trīs Saeimas sasaukumus, jo būtiskas izmaiņas nav izdarītas. Toreiz ministre izteicās – ja tagad cilvēki protestē, tad jāsecina – vai nu vēlētājiem nav bijusi informācija, ko viņu ievēlētie dara, vai arī nav izpratuši attiecīgo darbību sekas. Gan viens, gan otrs. Informācija par valsts ekonomiskajām darbībām un to pamatotību joprojām nav caurskatāma, kas neļauj objektīvi novērtēt valdības lēmumus. Un tā vairs nav vienas ministres, bet valdības un Saeimas vaina. Tāpat kā šajā gadījumā. Ko dos labklājības ministres atlaišana vai demisija? Neko. Ne jau ministre izveidoja tādu sistēmu. Mūsu pašu politiķi, sākot ar nepareizu privatizāciju 90. gados, izdarīja visu, lai nauda sadalītu sabiedrību bagātajos un nabagos. Arī tagad primārais ir glābt bankas no bankrota, ar visām četrām turēties pretim progresīvajai nodokļu maksāšanas sistēmai un viegli piekrist finanšu žņaugiem uzņēmējiem, kuri nevar palielināt darba vietu skaitu, lai vairāk naudas būtu tām pašām pensijām. Un tas jau ir valsts varas morāles, nevis ekonomikas jautājums, kur viena ministre neko neizšķir.
