Pasaules pieredze apliecina, ka ideāla valsts pārvalde, par kādu sapņojuši franču apgaismotāji un vēlākie utopisti, nav reāli iespējama. Tāpēc galvenais kritērijs, lai “liktu atzīmes” vienas vai citas valsts iekārtai, ir cilvēkiem dotās iespējas attīstīt savus talantus un ar darbu un neatlaidību īstenot ieceres.Latvijas pašreizējā situācijā sabiedrība aizvien netiek vaļā no sociālisma gadu pieredzes, kad nevienam nedrīkstēja būt ne savu domu, ne savas iniciatīvas. Atskaitot nelielu nomenklatūras slānīti, visa pārējā sabiedrība labumus gaidīja tikai no valsts. Valsts dalīja dzīvokļus, noteica lētu apkuri, maksāja par izglītību un medicīnas pakalpojumiem, piešķīra šādas tādas pensijas. Preces veikalos oficiāli varēja dabūt tie, kuri izstāvēja bezjēdzīgi garas rindas. Bija zems darba ražīgums, tāpēc visur trūka darbaroku, milicija spieda strādāt visus profesionālos alkoholiķus, un uzņēmumi bija spiesti maksāt minimālo algu pat tad, ja kāds plencis no rītiem tikai piereģistrējās darbā. (Vijciemā agronome sūrojās, ka viņai katru dienu vienpadsmitos jāiet kādi pāris slīmesti modināt.)Mūsdienās aizvien mēdzam sūdzēties, ka valsts negādā bezdarbniekiem darbu. To laikam grūti saprast, ka valstij darbs nevienam nav jānodrošina, valstij tikai jāgādā, lai uzņēmējdarbībai tiktu radīti piemēroti apstākļi. Pagaidām mūsu valdības to darījušas nekonsekventi, politiskajām partijām gremdējot vienai otru.Cita nelaime, kas līdzīgi sērgai mūs pavada kopš sociālisma gadiem, ir drausmīgā birokrātija, kad neviens galu galā ne par ko neatbild. Varam tikai noskurināties, teiksim, par nelaimīgo vilcienu iepirkumu, kamēr Igaunijā jaunie vilcieni jau sāk ripot un drīzumā viens sastāvs izmēģinājuma braucienā dosies uz Varšavu, lai jaunā variantā atdzīvinātu kādreiz populārā vilciena “Čaika” tradīciju. Mēs tikmēr nopūlamies ar bezjēdzībām, kur, izrādās, nav neviena vainīgā. Šo birokrātisma recidīvu ievērojis arī arhitekts Gunārs Birkerts, jo Nacionālās bibliotēkas celtniecībā darbi kavējoties tieši birokrātijas dēļ. Viens uzņēmējs slēdz līgumus ar desmit citiem, un tad taisnības meklētājs var tiesāties desmit gadus, līdz pats paliek bez biksēm. Gribu piesaukt līdzību ar to laiku, kad Valkas remontu un celtniecības kantoris Semināra (toreiz Komjaunatnes) ielu visā garumā bija izracis divu metru dziļumā, un pusgadu tur nekas nenotika. Kad celtnieku priekšnieci sauca uz sanāksmēm un bargi kritizēja, biedrene Cepļajeva attaisnojās ar vārdiem: “Tam plivun!” (Tur plūstošā smilts!) Savukārt kolhozi attaisnojās ar laikapstākļiem vai sliktas kvalitātes tehniku utt.Mūsu valdības vīri aizvien īsti nesaprot, ko var un ko nevar uzticēt privātajam uzņēmējam. Ja savlaicīgi kāds domātu realitātes kategorijās, tad nekādas nepatikšanas ar radaru iepirkumu nerastos. Tas taču ir un paliek Ceļu policijas uzdevums, un nekas ļauns nenotiktu, ja ar šo lietu nodarbotos Iekšlietu ministrijai pakļauta struktūra, tiesa, vajadzētu kādā bankā lūgt aizdevumu dažu desmitu radaru iegādei. Bet negribējās nevienam uzņemties liekas klapatas…Skumjas pārdomas raisa lielas daļas sabiedrības attieksme pret savas valsts bijušajiem prezidentiem. Saprotams, ka Andris Bērziņš ir miljonārs, kurš nodrošinājis ne tikai savu ģimeni, bet arī mazbērnu labklājību. Turklāt visiem jābūt skaidram, ka neviens likums nedarbojas ar atpakaļejošu spēku, tāpēc eksprezidentiem vairs neko atņemt nav iespējams. Un, ja arī atņemtu, tad nevienam bomzim no tā labāk nekļūtu. Tā jau savulaik Ļeņina revolucionāri gāja graut netaisnīgo režīmu, jo bija pārliecināti, ka pietiks bagātajiem visu atņemt un sadalīt un tad tik visi dzīvos laimībā un līksmībā. Bet esmu dzirdējis pat tādus spriedelējumus, ka Saeima vispār nav vajadzīga un tādi prezidenti arī nav nepieciešami. Likumu tāpat esot pietiekami. Nujā, Tālivalža un Rameķa laikos, kaut bija savi valdnieku doti likumi, sabiedrību kopumā regulēja tā sauktie ieraduma likumi.Gadsimtiem ilgi sabiedrības morāli regulēja Dieva likumu klātbūtne katrā dzīves mirklī. Cilvēku vairuma apziņā dominēja sapratne par cēloņu un seku likumsakarībām. Kompartijas vadītā sabiedrība tika audzināta, ka tikai cilvēks pats ir Visuma valdnieks. To laikam ļaužu prātiem visgrūtāk izprast, ka ļaunums vienam pret otru nekad nenes svētību: agri vai vēlu nāks barga atmaksa gan pašam, gan bērniem. Visnejēdzīgākās aplamības pieļauj pusmācītie kategorisko viedokļu paudēji. Neticīgajiem ieteiktu mazliet paanalizēt sev zināmo dzimtu likteņus – kāpēc un par kādiem grēkiem? Varu tikai apgalvot, ka mūsdienu cilvēki vairumā gadījumu neizprot tās patiesības, kuras bija skaidras mūsu tautasdziesmu sacerētājiem.Situācija faktiski tāda, ka politikā iesaistās vai nu tūtiņdreijeri, vai tie, kuri gatavi pašupurēties. Jā, sabiedrībā pašlaik populāra ir Inguna Sudraba, daudzi viņu gribētu redzēt valdības priekšgalā. Bet Sudrabas kundze darītu milzu kļūdu, ja pakļautos sabiedrības aicinājumiem, jo cilvēki no valdības gaida tikai to, lai viņiem dod. Kas nedod, to sāk nolādēt. Un tas ir sāpīgs kritiens ikvienam – no popularitātes augstumiem līdz iemīšanai dubļos. Bet, kamēr lauku tante būs pārliecināta, ka viņas zemeņogas apēd vardes, tikmēr citu attieksmi arī pret politiķiem nevaram gaidīt.Nākošgad gaidāmas pašvaldību vēlēšanas, kur valdošajai koalīcijai pretī stāsies tagadējie opozicionāri. Tāpēc agresīvāk sāk uzvesties gan Zemnieku savienības vadība, gan Ušakova komanda. Par atbildi valdība sāk nomainīt tos zemsaviešu ielikteņus uzņēmumu valdēs, kurus tur iebīdīja ministrs Augulis. Un Juta Strīķe kļuvusi varen aktīva, izskatās, ka viņas uzdevumos ietilpst arī Ušakova noņemšana no trases. Tas varbūt nebūtu peļami, ja Rīgas domes apakškantorus attīrītu no tur ieviestā Pleskavas ģerevņu tradīciju gara. Gaidīsim – redzēsim.
