Aldis Dubļāns
Ik pa brīdim mūspusē parādās pa kādai jaunai uzlecošai sporta zvaigznei. Šoreiz saruna ar valcēnieti Dārtu Zunti, kura visnotaļ nopietni pievērsusies skeletonam. Viņa ir Latvijas jaunatnes izlases dalībniece un jau ar pirmajiem startiem šajā sezonā pievērsusi sev valsts ziemas sporta dzīves vadītāju un līdzjutēju uzmanību. Šī sezona ir noslēgusies, taču pavisam drīz uzsāksies gatavošanās nākamajai.
Sagādā teju vai sensāciju
Šī sezona jaunajai sportistei bija pirmā īstā. Septembrī aizvadīta pirmā nometne Lillehammerā, lai pēc iespējas labāk varētu startēt 2. Pasaules Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs Norvēģijā, kurās 19. februārī uz starta stājās Latvijas jaunie skeletonisti, tostarp arī Dārta. Viņa daudziem par pārsteigumu pirmajā braucienā uzrādīja trešo labāko laiku. Otrais brauciens un papildu stress gan ieviesa savas nežēlīgās korekcijas, taču rezultātā ļoti augstā 5. vieta. 15 gadus vecā Dārta, neraugoties uz traumu, spēja gūt tik lielisku panākumu. Otrajā braucienā uztraukums darīja savu un meitenei neizdevās nevainojumi izbraukt nozīmīgas atslēgas vietas, lai nezaudētu sākumā uzņemto ātrumu. Bija emocionāli sāpīgi, taču treneri ir apmierināti. Traumas ārstēšana meitenei prasīs vēl trīs vai četrus mēnešus. Olimpiādē abos braucienos Dārtai izdevās labs starts un cerības tikt sešniekā. Pirmās divas vietas uz goda pjedestāla bija potenciāli aizņemtas, jo abas dalībnieces Vācijas skeletona izlasē trenējas jau piecus gadus. Viņas un citas dalībnieces brīnījās, ka Dārtai šī ir tikai pirmā īstā sezona un viņa ir jaunākā skeletona sabiedrībā. Ievērojami pieredzējušāka ir jaunatnes izlases līdere Lelde Priedulēna, kura jau stabili brauc pieaugušo izlasē.
Iesākums panākumus nesolīja
Dārta Zunte savas sportiskās aktivitātes uzsāka Valkas sporta skolā. Viņa četrus gadus darbojās vieglatlētikā pie treneres Nadeždas Blūmas. Kad Latvijas Bobsleja un skeletona federācija izziņoja atlasi skeletonam pirms Soču olimpiskajām spēlēm, Dārtas tētis Andris rosināja pamēģināt šo sporta veidu. Pirmās atlases sacensības notika Daugavas stadiona manēžā Rīgā, kur savus spēkus izmēģināja vairāki desmiti jauno censoņu, lai atlasītu perspektīvākos un labākos. Pēc nokārtotajām normām Dārtu tūlīt nosūtīja uz nākamo pārbaudījumu estakādē Siguldā, kas ir ļoti nozīmīgs tieši šim sporta veidam. Tā ir starta ieskrējiena imitācija uz ledus. Dārta atceras, ka pirmais mēģinājums bija drausmīgs, jo neizdevās neviens ieskrējiena solis. Tas nepadevās nevienai no četrām meitenēm, kuras veica šo vingrinājumu. Televīzijas ekrānos izskatās, ka skriet pa ledu lejup no uzkalniņa ar noliektu ķermeni un pieturot ar roku skeletona kamanas, nav nekas sarežģīts, taču patiesībā tā nav. Šķita, ka ar skeletonu nekas neiznāks, taču ar Latvijas skeletona aizsācēju un treneri mūsu novadnieku Daini Dukuru tika sarunāts, ka Dārtai būs iespēja pamēģināt vēlreiz, un tad jau viņai izdevās labāk – tika pareizi veikti divi soļi. Pēc tam vasarā viņa turpināja vieglatlētikas treniņus Valkā. Rudenī atkal radās jautājums, vai turpināt darbošanos skeletonā. “Aizbraucām pamēģināt vēlreiz, un Dainis (Dukurs) bija ļoti pārsteigts, ka viss ir citādi un progress ir acīmredzams, jo izdevās pat četri soļi. Nopietni trenēties sāku oktobra beigās, kad citi to bija darījuši jau veselu mēnesi. Mani kā kucēnu iemeta šajā skeletona virpulī,” smaida Dārta. Viņa nebija apguvusi Siguldas trasi un tās virāžas. Treneris Mareks Mezencevs meiteni iepazīstināja ar 15. virāžas īpatnībām, un tas arī viss. “Pirms braukšanas šķita, ka kaut ko zinu par skeletonu un šo trasi, bet, tiklīdz sāku braukt, no galvas pazuda visas zināšanas, un tā bija braukšana uz izdzīvošanas robežas,” atceras Dārta. Pēc pirmā brauciena treneris meitenei jautāja, vai viņa ir gatava braukt vēl. Dīvainā kārtā Dārta pareizi nesadzirdēja jautājumu, jo viņai galvā vēl bija ķivere, kuru neprata noņemt. Pārbaudījumos līdzās stāvēja mamma Anete un vieglatlētikas trenere Nadežda un abas bija pārsteigtas, ka Dārta atbildēja apstiprinoši, jo izjūtas trasē patikušas. Nākamais brauciens bija labāks.
Var nedaudz atvilkt elpu
Skolas rudens brīvlaikā Dārta piedalījās treniņnometnē, kur viņa guva pamatīgus zilumus elkoņos un sānos. Tiesa, aizvadītajā sezonā piedzīvots tikai viens kritiens. Ja normālā situācijā sportists guļ uz kamanām, tad toreiz Dārta attapās, ka viņa ir zem tām. Pēc šādiem starpgadījumiem treneris liek atkārtot braucienu, lai domās neiesēžas negatīvā pieredze un to pēc iespējas ātrāk aizmirstu. Protams, ir gadījies, ka tiek izbraukts uz vienas slidas. Tas ir uz krišanas robežas.
Aizvadītajā sezonā visi jaunatnes izlases dalībnieki dzīvoja Siguldā Tomasa Dukura vecajā dzīvoklī. Dārta mācās Siguldas Valsts ģimnāzijas 9. klasē. Meitene šajā kompānijā ir jaunākā, tikai 15 gadu veca. Skolā jāmācās kā visās citās līdzīgās mācību iestādēs. Tiesa, saistībā ar sacensībām un treniņiem ar skolotājiem visu var sarunāt, atlikt pārbaudījumu darbus uz vēlāku laiku.
Skeletona sezonas laikā no septembra līdz martam rīta cēliens tiek aizvadīts skolā un pēc tam ir divi treniņi. Arī brīvdienās. Pašlaik aktīvā sezona ir beigusies un var nedaudz atvilkt elpu. Pirmajā vietā ir skola, bet treniņi – otrajā plānā. Taču jau aprīļa vidū sāksies nedaudz intensīvāki treniņi, bet kopš jūnija sākuma tie kļūs ļoti intensīvi.
Jaunākā skeletonistu sabiedrībā
Pagājušajā sezonā Dārtai vienīgās sacensības bija Eiropas kausu posmos Īglsā Austrijā. Šajās sacensībās drīkst startēt tikai no 15 gadu vecuma. Dārtai bija 14. Viņa nevarēja piedalīties sacīkstēs vecuma ierobežojuma dēļ, gan treniņos, gan sacīkstēs startēja kā trases iebraucēja un ne tikai pamanījās meistarībā paspēkoties ar vietējiem austriešu puišiem, bet arī uzrādīja sieviešu sacīkšu labāko divdesmitnieka cienīgu rezultātu.
Arī Dārtas tētis Andris atzīst, ka pirmā treniņsezona bija gana skarba. Sākotnēji Dārtu no Valkas divas reizes nedēļā uz treniņiem Siguldā tētis veda ar mašīnu. Decembrī notika četras atlases sacensības Īglsā un Lillehammerā, lai noskaidrotu valsts izlases dalībniekus.
Tiešs, skarbs, taču tēvišķs
Jautāti par attiecībām ar skeletona guru Daini Dukuru, kuram ir cieša saistība ar Valku, Dārta un Andris atbild, ka treneris ir ļoti tiešs. Treniņu procesā ir stingri nodalītas darba un personīgās attiecības. “Lai gan treniņos viņš kādu var stingri sabārt, taču viņā allaž izpaužas tēvišķīgums. Treneris bez aplinkiem saka tieši to, ko tobrīd domā. Patiesībā tas ir labi, jo pēc skarbajiem vārdiem nākamajā treniņā gribas braukt labāk un novērst iepriekš pieļautās kļūdas,” stāsta Dārta.
Skeletons ir dārgs prieks, taču Dārta pagaidām ar visu nepieciešamo inventāru ir nodrošināta. D. Dukurs ir cilvēks ar neticami lielām darbaspējām. Viņš sagatavo tehniku visiem jauniešiem, kurus ir izraudzījis Latvijas skeletona tradīciju turpināšanai. D. Dukurs prot sagādāt līdzekļus arī apģērba iegādei. Viņš sameklē arī inventāru, kuru cilvēkam no malas nav iespēju nopirkt. Piemēram, sporta inventāra ražotājs “Adidas” pārtraucis skeletona nagleņu ražošanu un šī sporta veida sponsorēšanu. Acīmredzot tās ražos un piegādās kāds cits uzņēmums un par to jādomā jau tagad.
Anete – nozīmīgākā
persona ģimenē
Dārta, tāpat kā viņas māsas, mīl gan mūziku, gan sportu. Viņa ir beigusi J. Cimzes Valkas mūzikas skolas vijoles klasi pie pedagoģes Liesmas Freibergas. Diemžēl ar klavierēm laika trūkuma dēļ tik labi neveicās. Marta spēlē flautu. Savukārt Gerda pašlaik apgūst marimbas spēli. Grieta muzikālās nodarbības aizvada bērnudārzā.
Andra un Anetes ģimene neapšaubāmi ir viena no sportiskākajām Valkā. Andris kautrīgi piebilst, ka grūti atbildēt, vai ir sportiskākā Valkā, taču sportiska noteikti. Jau divus gadus Andris un Anete piedalās skrituļslidošanas maratonos Berlīnē. Par Andra aktivitātēm slēpošanas maratonos Worldloppet visā pasaulē “Ziemeļlatvija” ir rakstījusi vairākkārt. Viņš joprojām Latvijā ir vienīgais, kurš veicis visus šo sacensību ieskaišu posmus. Šim projektam tagad ir pievienoti četri jauni maratoni Jaunzēlandē, Ķīnā, Argentīnā un Islandē. Kad Andris sievai ieminējies, ka gribētu piedalīties kādā no šiem, viņa atbildējusi, ka tagad pienācis laiks, kad pirmkārt uz visām sacensībām jāpavada Dārta. Andris joprojām apbrīno sievu par neticami lielo uzņēmību un nešauboties teic, ka Anete ģimenē ir nozīmīgākā persona jeb cilvēks numur viens. Viņam piekrīt arī Dārta. Mamma vienmēr atrod laiku pavadīt meitenes uz treniņiem, sakārtot visas mājas lietas un vēl rast laiku badmintonam, kas ir viņas nozīmīga aizraušanās. Tāda ir šī sportiskā un darbīgā ģimene.
