Mums raksta
2008. gada 23. decembra “Ziemeļlatvijā” bija raksts “Apmežos lauksaimniecībā neizmantoto zemi”. Zem šāda virsraksta bija aicinājums 1999. vai 2000. gadā. Toreiz varēja stādīt bērzus arī meliorētā zemē. Tā kā kolhozs atteicās no mana tēva zemes apsaimniekošanas (nerentējas), jo nelielā platībā jau bija dabiski saauguši smuki bērziņi un priedītes, izmantoju izdevību uz 4,2 hektāru platības apmežošanu. Visus dokumentus, kādus vajadzēja no meliorācijas pārvaldes un mežniecības, dabūju.Platībās, kur nebija dabiskais apaugums, pati stādīju priedes un bērzus, stādus ņemot no novadgrāvja.2006. gadā sausumā gandrīz visi bērziņi un priedītes nokalta. LAD arī tajā gadā piesolīja palīdzību atjaunošanai. Interesējos par to LAD nodaļā. Darbiniece man prasīja, vai esmu stādījusi no struktūrfondiem, atbildēju, ka toreiz vēl Latvija nebija Eiropas Savienībā, ne arī bija tāds struktūrfonds. Tad es neesot viņu klients. Ir jau viss jauki, gan jau kāds uz šī āķa uzķersies, jo dokumentu sakārtošana prasīs naudu – atdeves nekādas.Mans viedoklis: vieglāk galvu iebāzt karstā pelnu spainī; ES spēlē, mūsējie danco; cik vari, tik dari ar izkapti un fuksīti bez projektiem.No šiem 4,2 ha jau 2006. gadā 2,2 ha ir mežaudze – prieks skatīties. Interesanti būtu zināt Māra Zariņa viedokli.Dabiski, uz LAD palīdzību neceru, tas man garām. Vēl jau nav saņemti platību maksājumi.V. Kļaviņa
