Pēc manis kaut vai ūdensplūdi. Par šo populāro teicienu vēlreiz atgādināja vispasaules valstu forums Parīzē par klimata izmaiņām uz mūsu planētas. Klimata normalizēšanas finansējums ir viens no nozīmīgākajiem jautājumiem, kas izraisījis karstākās debates pagājušajā nedēļā Parīzē. Saprotami, ka katrai valstij vai valstu grupai ir savas intereses, tāpēc panākt vienošanos par veicamajiem pasākumiem ir gandrīz neiespējami. Sabiedrībā ik pa brīdim uzvirmo kaislības par Zemes sasilšanu, par šī procesa negatīvajām sekām aplamās saimniekošanas dēļ. Problēma ir apstāklī, kā samazināt siltumnīcas efektu jeb ogļskābās gāzes uzkrāšanos. To galvenokārt absorbē koki un augi, taču šī gāze tiek saražota tādos daudzumos, ka augu valsts to nespēj paveikt. Zinātnieku vidū nav vienprātības par ledāju straujo kušanu un ar to saistītā ūdens līmeņa paaugstināšanos. Skaidrs, ka visvairāk šīs gāzes saražo industriāli attīstīto valstu rūpniecība, taču tā nevēlas izdod milzu līdzekļus izmešu samazināšanai. Par nosprausto mērķi, ka situācija jāuzlabo un nedrīkst pieļaut Zemes temperatūras palielināšanos par ne vairāk kā diviem grādiem, nekādu domstarpību nav. Jautājums ir par to, cik un kurš maksās, lai sasniegtu iecerēto. Par ogļskābās gāzes absorbēšanas iespējām nav vienprātības pat Latvijas mežsaimniecības zinātnes pētnieku vidē. Pagājušajā nedēļā radioraidījumā saistībā ar Parīzes forumu noklausījos divu zinātnieku diskusijā par to, kā mežu izciršana valstī ietekmē skābekļa ražošanu. Strīds bija par to, vai iestādītās meža jaunaudzes spēj absorbēt tikpat daudz ogļskābās gāzes kā veco koku audzes. Izrādās, ka ir dažādas rēķināšanas metedoloģijas. Emocionāli sliecos domāt, ka mežu izciršana ir jūtami jāierobežo.
