Sandra Pētersone
Šī ir nedēļa, kurā viena diena – 16. marts – veltīta neoficiālai leģionāru piemiņai, atceroties tos Latvijas iedzīvotājus, kuri Otrajā pasaules karā cīnījās nacistiskās Vācijas (trešā Reiha) bruņoto struktūru – Latviešu leģiona – sastāvā.
Viņu ienaidnieks bija Padomju Savienība, jo Latvijai aiz muguras bija skarba pieredze – Baigais gads (1940.-1941. gads). Viņu sapnis bija brīva Latvija. Taču tūkstošiem leģionāru krita kaujas laukā, faktiski būdami svešu lielvaru bandinieki.
Smiltenietim Elmāram Zīrāpam palaimējās. Kad beidzās Otrais pasaules karš, viņam bija 21 gads – jau piemērots pļaujas vecums kara mašīnai, taču jaunieti no iesaukšanas leģionā izglāba Smiltenes ārsti. Tas gan viņu nepasargāja no vācu darba dienesta un tam sekojošā Padomju Savienības varas iestāžu soda – nosūtīšanas spaidu darbos uz bēdīgi slavenā Baltās-Baltijas jūras kanāla atjaunošanu Karēlijā.
Tagad Elmāra Zīrāpa mājvieta ir pašvaldības uzņēmuma “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļa (pansionāts), uz kurieni no savām īstajām mājām sirmgalvis paņēmis līdzi jaunības laika fotogrāfijas. “Ziemeļlatviju” ar Elmāru Zīrāpu kopā saveda Smiltenes luterāņu draudzes mācītājs Reinis Kulbergs, lai mēs uzklausītu sirmgalvja atmiņu stāstu.
E. Zīrāps gan atzīst, ka laiks dara savu un daudz kas viņam jau ir pagaisis no atmiņas, tādēļ viņa stāstā jārēķinās ar subjektīvo faktoru.
Elmārs Zīrāps: – Esmu dzimis 1924. gada 11. jūlijā. Šovasar man būs 92 gadi. Man dzīvē ir laimējies, jo visur izgāju cauri sveikā. Ir pasaulē Dieva vara, kas glābj.
Mēs vecākiem bijām pieci bērni. Sākumā dzīvojām Mežmuižā, bet vēlāk pārcēlāmies uz Smilteni. Mācījos tā dēvētajā Kundziņa skolā, kur pabeidzu sešas klases. Skolā bija liela stingrība. Bija jāmāk dievvārdi. Stundas laikā par pārkāpumiem lika ilgi stāvēt kaktā. Ja puika meitenei aizlika kāju priekšā, skolotājs parāva aiz auss un sabāra, sakot, ka viņš ir sivēnaste, nevis brūtgāns.
Vēlāk dzīvoju pie tantes laukos, Bilskas pagasta Lobērģos. Nekāda bagātā saimniecība viņai nebija. Jau puikas gados gāju strādāt, kad ekskavators bagarēja Vijas upi. Arī pie saimniekiem strādāju. Ulmaņa laikā lielie saimnieki dzīvoja labi, taču mazajiem bija grūti. Visas olas, kas bija, aizveda pārdot. Pie kafijas lika nevis cukuru, bet saharīnu. Tad jau pensijas nemaksāja. Tagad, kad maksā pensiju, ir zelta dzīve.
Iesvētībā ar velosipēdu braucu uz Aumeisteru draudzi pie mācītāja. Smiltenē mācītājs bija Kundziņš, bet, kā sauca Aumeisteru draudzes mācītāju, neatceros. Divas vai trīs nedēļas tās iesvētes mācības bija.
Kara laikā arī mani iesauca leģionā. Man jau agrāk sāpēja sāni kreisajā pusē, tikai negāju pie dakteriem, bet, kad saņēmu iesaukuma pavēsti, tante mani aizveda uz slimnīcu pie Birznieka (Paulis Birznieks, Latvijas Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas direktors no 1923. līdz 1944. gadam – redakcijas piezīme). Dakteri izoperēja zarnu un uzrakstīja iesaukšanas komisijai, ka man bijusi smaga operācija. Tagad tāda skaitās viegla. Tā nu mani uz fronti nesūtīja. Tiku vācu darbos (iespējams, domāts nacistiskās Vācijas Valsts darba dienests – redakcijas piezīme). Sākumā strādājām Rīgā, bet, kad tuvojās krievi, mūs pārcēla uz Liepāju. Vāciešiem bija ļoti liela disciplīna. Biksēm bija jābūt izbuktētām, zābakiem – spīdīgiem. Ja no rīta laikā nepiecēlies, tad ūdens virsū. Kad bija svētki, vācieši novēlēja arī labu vecākiem, deva alu un vīnu.
Kad saslimu ar masalām, māsiņas slimnīcā man sabindēja labo roku, pakāra kaklā, lai nav jāsveicina vācu virsnieki. Teātri un opera bija par brīvu, jo skaitījos ievainotais. Leģionāriem, kuri gulēja slimnīcā, māsiņas sarakstīja paaugstinātu temperatūru, nosmērēja seju slapju ar ūdeni. Nāk vācu virsnieks, skatās, – temperatūra ir, seja arī nosvīdusi slapja. Tā latvieši glāba viens otru no frontes. Es lūdzu Dievu, lai mani neaizsūtītu uz fronti. Man vācu laikā bija dievvārdi līdzi. Vēlāk krievs visus noņēma.
Dievs mani arī ir pasargājis. Kad krievs tuvojās Rīgai, biju aizbraucis tur pie radiem. Domāju palikt Rīgā. Uz ielas vēlu vakarā mani apturēja vācu patruļa un aizsūtīja atpakaļ uz Liepāju. Otrā dienā krievs jau bija iekšā Rīgā. Vēlāk lasīju avīzē, ka krievu armijā iesauca Rīgā palikušos neapmācītus latviešus un sūtīja Kurzemes kaujās pret leģionāriem. No muguras gājis krievu drošības karaspēks ar ložmetējiem. Ja neej uz priekšu, tad nošaus no muguras. Līķi stāvējuši ilgi, pēc tam ar purva arklu iearti zemē.
Kad Liepājā ienāca krievs, tā skatījās sejas, pētīja, vai ir žīdu šāvēji, vai nav. Citam Sibīrija gadījās, man – Belomor kanāls Karēlijā (1933. gadā izbūvētais Baltās-Baltijas jūras kanāls jeb Staļina nāves kanāls, kura būvē gāja bojā desmitiem tūkstošu Gulaga ieslodzīto un kuru pēc kara atjaunoja spaidu darbos nosūtītie karagūstekņi – redakcijas piezīme). Nekādas tiesas un sprieduma nebija. No izpildkomitejām savāca izziņas, vai neesam bijuši kādās organizācijās (iespējams, aizsargos – redakcijas piezīme).
Belomor kanālu rakām un atjaunojām. Kad uznāca mīnus 40 grādu aukstums, mūs sūtīja uz mežu pēc malkas, lai var kausēt zemi un parakt. Nometnē bija sabūvēti šķūņi. Gulējām uz dēļiem. Ēdienu ziemā dalīja mīnus 30 grādu salā. Labi, ka es nepīpēju. Mēnesī mums izsniedza vienu klucīti mahorkas, un pīpmaņi pret tādu atdeva visu savas maizes normu. Avīžu nebija. Mahorku viņi tina cementa papīrā.
Kad kļuvu švakāks un no bada āda atleca no kauliem, mani nosūtīja vieglākos darbos. Mazgāju veļu. Mirušos kastēs pa trijiem četriem vilku pa sniegu.
Vienu brīdi strādājām Mannerheima līnijas tuvumā, gatavojām malku, ko izveda pa sprunguļceļiem (Mannerheima fortifikācijas līniju Somija uzbūvēja aizsardzībai pret PSRS uzbrukumu. Pēc kara beigām Karēlijas zemes šaurums nonāca PSRS kontrolē. Padomju sapieri demontēja un uzspridzināja Somijas būvētās aizsargbūves – redakcijas piezīme). Pie Mannerheima līnijas satikām karagūstekņus vāciešus, un viens tajā vācu barā sāka runāt latviski. Latvietis, kuram bija bail atgriezties Latvijā, uzdevās par vācieti cerībā, ka tad, kad vāciešus laidīs brīvībā, viņš tiks uz Vāciju.
Kad pārrados Latvijā, sākumā Smiltenē kādu pusgadu lādēju vagonus dzelzceļa stacijā. Tad izgāju traktoristu kursus, un 10 vai 15 gadus strādāju par traktoristu. Ar sievu dzīvojām Vidzemes ciemā, Brantu pagastā. Ne jau vienmēr krievi tie sliktākie bija. Vietējie latvieši gan. Krievu laikā man Vidzemes ciemā noņēma visu zemi, un vēl aizveda uz sutkām par to, ka nestrādāju kolhozā. Man nedeva labos godarakstus, tādus deva partijas biedriem, kaut visur, kur gāju, tiku par brigadieri. Kad paliku invalīds, strādāju par kurinātāju.
Bet strādājis visu dzīvi esmu kā traks. Visur bija pirmās vietas. Mājās audzēju tomātus, visa māja bija ar dienas gaismas lampām. Tomātus iesēju jau februārī, un maijā jau bija stādi – agrās šķirnes, kurām tomāti uz lauka nogatavojās augustā. Cilvēki brauca uz māju pēc stādiem. Kad sieva bija dzīva, tad puķes audzējām. Tā nu esmu pa to dzīvi ņēmies.
VIEDOKLIS
Reinis Kulbergs, Smiltenes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs:
– Elmārs Zīrāps sāka nākt uz Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcā notiekošajiem dievkalpojumiem, līdz vienā reizē ieradās ar savām iesvētību fotogrāfijām un stāstīja, ka ticis iesvētīts Aumeisteru
baznīcā un braucis ar velosipēdu uz iesvētes
mācībām. Aumeisteru baznīcu Otrā pasaules kara laikā, 1944. gadā, atkāpjoties vācu karaspēkam, uzspridzināja, tāpēc man bija interese vaicāt, vai viņš atceras, kāda baznīca izskatījās un kā viņš apmeklējis iesvētes mācības.
Sākumā sapratu, ka Otrajā pasaules karā Elmārs Zīrāps gājis karavīra ceļu. Taču izrādās, viņš bijis mobilizēts Vācijas darba dienestā, bet vēlāk nosūtīts uz Padomju Savienības spaidu nometnēm.
Uzklausīt šādas atmiņas ir ļoti svarīgi. Ja cilvēks ikdienā spaidu darbos cieš badu, redz savu biedru nāvi un bezjēdzīgu darbu, bet mums to stāsta ar tādu viedumu un ticības apziņu, tur ir, ko domāt un mācīties.
