Jaunievēlētais Valsts prezidents Andris Bērziņš nācis klajā ar pirmajiem ierosinājumiem, kas izraisījuši diskusijas sabiedrībā.Tas ir ieteikums pāriet uz 11 klašu vidējo izglītību līdzšinējo 12 vietā, lai jaunieši varētu ātrāk uzsākt patstāvīgu dzīvi. Atklāti sakot, arī es bieži par to esmu iedomājies, īsti nesaprotot, kādēļ agrāk pietika ar 11 gadiem, bet tagad nepieciešami 12. Jau dzirdu oponentu iebildi, ka ir attīstījusies zinātne, tehnoloģijas, tādēļ palielinājies apgūstamo zināšanu apjoms. Nu tad jau nākotnē gaidāms, ka skolā varētu nosēdēt dzīves lielāko daļu, jo zinātne visu laiku attīstās. Tas, protams, humors, bet, ja nopietni, tad ir tāds jēdziens kā intensitāte. Ne reizi vien esmu pabrīnījies par gumijas stiepšanu vidusskolās. Mācību gada sākumā paiet vismaz nedēļa, kamēr mācību darbs uzņem apgriezienus un ieiet ritmā. Savukārt tā beigās vairākas klases burtiski velk laiku līdz pēdējai skolas dienai. Galavērtējumi zināmi, nu tad var tāpat pasēdēt saīsinātās stundās vai doties pārgājienos. Gada vidū itin bieži ir tā saucamās projektu dienas, kas nereti velkas nedēļu un patiesībā kļūst teju par skolēnu brīvdienām. Tās ir laika rezerves, ko var lietderīgāk izmantot. Nekāda traģēdija nebūtu, ja mācības notiktu arī sestdienās. Mēs savulaik šajās dienās mācījāmies, un vēl esam dzīvi. Liela rezerve ir vasaras brīvlaiks, ko var saīsināt. Arī daļa jauniešu uzskata, ka 11 mācību gadi būtu optimālākais variants. Tagad, piemēram, par ārstu jaunietis var kļūt 30 gadu vecumā, kad enerģiskākie gadi aiz muguras. Nedzīsim jauniešus pretim pensijai. Mūsu sabiedrība jau tā ir novecojusi.
