Tas ir stāsts par drosmi mīlēt un par drosmi saņemt mīlestību. Tā, citējot vienu no lugas varoņiem, var koncentrēti pieteikt tēmu, par ko tad vēsta Smiltenes Tautas teātra jaunākais iestudējums, zviedru rakstnieces un dramaturģes Agnetas Pleijeles luga “Daži vasaras vakari zem saules”.
Kopš Smiltenes Tautas teātra režisors ir Agris Māsēns, šā kolektīva iestudējumi man nekad nav likuši vilties. Arī šoreiz pat pavisam svaigā, tikko no mēģinājumu “krāsns” izņemtā pirmizrāde, jau uzreiz ir mākslas darbs, ko var noskatīties vienā elpas vilcienā un pēc tam pārdomāt vēl un vēl.
Par to paldies Agrim Māsēnam, kurš prot izvēlēties labu dramaturģisko materiālu un kurš spēj no saviem aktieriem panākt tik augstu līmeni, ka Zviedrijas vēstnieks Latvijā Henriks Landerholms, skatoties pirmizrādi, noturēja viņus par profesionāļiem, bet vēlāk pieņemšanā atzina, – Smiltene var būt laimīga, ka tai ir tik labs teātris un tik labi aktieri.
Māksla jebkurā izpausmē nekad nebūs tukša. Tāpēc jau tā ir māksla, lai liktu cilvēkiem domāt. Un domāt rosina arī šī Smiltenes Tautas teātra izrāde. Tajā, par pamatu ņemot vienas ģimenes attiecību modeli, tiek veikta cilvēcisko jūtu sekcija, atklājot iemeslus gan mūsdienu sabiedrības neirozēm, gan tam, kāpēc cilvēki jūtas nelaimīgi, un tiek norādīts īstais ceļš lugas autores redzējumā, kā no tā visa izbēgt. Ko vērta vien ir aina, kad Laimoņa Matuļa tēlotais, šķietami mierīgais ierēdnis Frēderiks negaidīti teju falsetā izkliedz aicinājumu saviem radiņiem “Nāciet beidzot ēst”, atklājot tos zemūdens virpuļus, kas viņā plosās. Jo, kā dzīvot, ja vienīgais, kas satur kopā ģimeni, ir tikai bērni?
Ziemeļnieku miers ir mānīgs, jo, kad katls sāk vārīties, vāks aizlido pa gaisu. Par to arī ir šī izrāde. Un arī par to, kas un kāda ir mīlestība, kā tai pietuvoties un to nepazaudēt.
