Grundzāles pagastā vienmēr dzīvojuši strādīgi ļaudis. Iedzīvotāji apgalvo, lai vai kas notiktu pagastā, tā viņiem ir un būs visskaistākā vieta uz zemes. Ne velti tie, kuri kādu laiku dzīvojuši citur, atgriežas savās mājās Grundzālē. Te uz dzīvi pārceļas arī rīdzinieki.Šonedēļ visā Latvijā ir skolēnu brīvlaiks, tādēļ Grundzāles pagasta pirmskolas izglītības iestādi apmeklē mazāk ķiparu, kā citās nedēļās. “Pavisam mums ir 29 audzēkņi, bet šodien atnākuši seši bērniņi,” stāsta sagatavošanas grupiņas audzinātāja Līga Korica. Viņas grupiņā čalo divi smaidīgi piecgadnieki – Lauma Ruka un Daniels Bišers. Bērni “Ziemeļlatvijai” mazliet kautrīgi stāsta, ka bērnudārzā viņiem patīk. “Man patīk zīmēt un spēlēties ārā,” saka Daniels. Audzinātāja piebilst, ka, piemēram, Daniels bērnudārzā vienmēr jūtas labi. Citreiz vecākiem iebilst, ka viņi ātrāk atnākuši puisēnam pakaļ. “Mēs, pieaugušie, katru rītu uz darbu nākam enerģiski un radoši. Mums ir ļoti jauks kolektīvs. Arī mēs bieži mājās aizejam krietni vēlāk pēc darba laika beigām,” saka L. Korica. Mazbērnu grupiņas audzinātāja Kristīne Sausiņa stāsta, ka reiz arī viņa šajā bērnudārzā spēlējusies ar tiem pašiem koka klučiem, ar kuriem tagad viņas audzēkņi. “Grundzālē esmu uzaugusi. Šīs ir manas mājas. Šī ir visskaistākā un labākā vieta. Te mēs viens otru pazīstam, palīdzam. Grundzālē patiešām dzīvo labi cilvēki, tas arī mani notur pagastā. Uz Īriju nevarētu aizbraukt,” ar Grundzāli lepojas K. Sausiņa.Kamēr audzinātāja dalās pārdomās, viņas seši audzēkņi nejūtas traucēti. Tieši pretēji, viņi ir ieintriģēti par ciemiņu. Viens no bērniem pienāk klāt un rāda skaistas un krāsainas sveces. Tās darinājusi Matīsa Kalniņa māmiņa Dace. Viņa savulaik formiņas iegādājusies, strādājot Norvēģijā. “Bērniem ļoti patīk darboties, tāpēc brīvos brīžos izlejam sveces egles, ruksīša, salatēta formā. Teicu mazajam, ka uz Ziemassvētkiem dažas sveces aiznesīsim uz bērnudārzu, bet Matīss jau neklausījās. Viņam vajagot tagad,” smaidot atzīst grundzāliete.Pavisam nejauši Dzeņu centrā pie veikala sastopu kādreizējo bērnudārza pavāri Ausmu Ābeltiņu. Tagad viņa ir pensijā. “Gribas vairāk rosīties, bet veselība neļauj. Agrāk turēju lopiņus, bet sirds sagāja grīstē, un visus nācās likvidēt,” stāsta pensionāre. Taču par dzīvi pagastā viņa nesūdzas. Pagasts ar katru gadu kļūst aizvien sakoptāks. Čaklāk strādā gan pagasta pārvaldē, gan paši iedzīvotāji, kuri rūpējas par savu īpašumu. A. Ābeltiņai vislielāko prieku sagādā abi mazbērni, kuriem var uzadīt zeķes un cimdus.Savukār darba pilnas rokas ir grundzālietēm Evijai Pamilai-Pamiljānei, Sanitai Deigelei un Vallijai Kandarei. Viņas visas strādā “BAF” ceptuvē, kas atrodas Dzeņos. Tur darbavieta ir aptuveni divdesmit cilvēkiem no Grundzāles un apkārtējiem pagastiem. “Galvenais, ka ir darbs, turklāt tāds, kas pašai patīk. Cepu vecrīgas, napoleonus, groziņus. Pašai kūkas vairs tik ļoti negaršo, vairāk gribas gaļu,” saka konditore V. Kondare. Viņas kolēģe lietvede Gunta Grāve savulaik sapņojusi par dzīvi pilsētā, taču tā sanācis, ka jau daudzus gadus dzīvo Grundzālē. “Pilsētas dzīve vēl aizvien pievelk, taču tepat ir labi,” saka sieviete. Ceptuves vadība lepojas ar saviem darbiniekiem, jo viņi visi ir labi un strādīgi.Ja rosība ik dienu manāma Grundzāles pagasta Dzeņos, tad vēl pirms pāris gadiem Aumeisteros valdīja klusums. Agrāk, braucot cauri Aumeisteriem, nevarēja manīt nevienu pašu. Šobrīd tur atgriezusies dzīvība. Centrā atvērts veikaliņš, turpat blakus aplokā ganās aitas. “Šis ir trešais gads, kopš dzīvojam Aumeisteros. Apnika Rīgas dzīve, burzma. Nolēmām ar visu ģimeni pārcelties. Laukos kaut kas ir jādara, tāpēc nodibinājām ģimenes uzņēmumu “Altostratus”, paši radot sev darba vietas. Redzot, ka te nekā nav, radās ideja par veikalu. Nodarbojamies arī ar lauksaimniecību, šogad iepirkām šķirnes aitas. Līdz šķirnes saimniecībai tāls ceļš vēl ejams. Darāmā ir daudz, iesniedzām Eiropas projektu, lai varētu saremontēt kūti. Cerams, saņemsim atbalstu,” saka Inta Bogdānova.Viņa stāsta, ka laukos ir lielākas iespējas cilvēkam izpausties. Tikai jāapzinās, ka viss jādara pašam, nebūs tā, ka kāds atnāks un ieliks visu gatavu rokās. “Citiem šķiet, ka laukos dzīve ir garlaicīga, bet tā nemaz nav,” smaidot saka I. Bogdānova.Par garlaicību nesūdzas arī Mežmaļos dzīvojošais Māris Ārgulis. Teju divsimt metrus pirms mājas viņa automašīnai radās problēmas. “Ceļš ir bedru pilns. Ātri nebraucu, bet viena tomēr izrādījās liktenīga – mašīnai nolūza ritenis. Tagad jādomā, kā dabūt to iekšā un tikt līdz mājām,” stāsta ceļā sastaptais vīrietis. Viņš ar dzīvi pagastā ir apmierināts. “Nekur citur netaisos. Strādāju gaterī, dzīvoju viens pats, reizēm aizbraucu pie draudzenes,” tā M. Ārgulis. Grundzāles pagasts ir vieta, kuru daudzi ar lepnumu sauc par savējo.
