Nedēļas nogalē Valmieras pierobežā notika atraktīvā sporta veida BMX 20 gadu jubilejas svinības. Pasākumā piedalījās arī spicākie Latvijas braucēji – Pekinas Olimpisko spēļu dalībnieki valmierieši Artūrs Matisons, Ivo Lakučs un zelta medaļas ieguvējs Māris Štrombergs. To, ka šis sporta veids kļūst aizvien populārāks, pierāda gan Latvijas sportistu sasniegumi pasaules mērogā, gan arī vietējās aktivitātes. Saistībā ar šo notikumu aizdomājos par Valkas pilsētas BMX trases likteni. Pirms sešiem gadiem nelaimīgā kārtā nodega koka ēka, kurā vietējie aktīvisti bija izveidojuši Latvijā vienīgo trasi slēgtā telpā. Toreiz bija aizdomas, ka notikusi ļaunprātīga dedzināšana. Pēc tik smaga zaudējuma šī sporta atbalstītāji nenokāra degunu, bet gan turpināja rīkot sacensības un Valkā uzturēt dzīvu BMX garu. Tas neizdotos, ja pilsētā nebūtu trases, kur ar velosipēdiem brauc gan lieli, gan mazi. Diemžēl pēdējā laikā nācies uzklausīt vairāku valcēniešu sašutumu par to, ka pa trasi braucot pusaudži ar skūteriem. Man pašai nav to nācies redzēt, bet nav arī pamata apšaubīt stāstītāju redzēto. Nereti vakaros jaunieši veselā kolonnā drasē pa ielām un, kā izrādās, arī pa trasi, kas nav domāta motorizētiem braucamajiem. Ja vien braucēji ievēro satiksmes noteikumus un uz ceļa uzvedas saprātīgi, ievērojot ceļu satiksmes noteikumus, nevienam nav nekādu iebildumu par viņu esamību. Ja viņi savas ambīcijas nevar parādīt uz lielceļa, bet to dara pavisam nepiemērotā vietā, kur jaunie sportisti trenējas, tad tā ir nosodāma lieta un prasa sabiedrības iejaukšanos.
