Šodien Zvārtavas pagasta Ozolu pamatskolas kolektīvs kopā ar bijušajiem audzēkņiem un pedagogiem svin mācību iestādes 100 gadu jubileju.Tagadējā skolas ēka ir uzcelta 1911. gadā, bet patiesībā skolas vēsture ir sākusies vēl senāk. Daži vēsturnieki to saista ar 17. gadsimtu, kad 1726. gadā kādā Zaķumuižas mežsargu mājā tika atvērta “Zaķumuižas skola”.Pēc tagadējās skolas ēkas uzcelšanas pirmais mācību iestādes vadītājs bija Kārlis Jozuus. Laika gaitā skolu vadījuši vairāki direktori, bet kopš 1999. gada pamatskolas direktore ir Dzidra Švarte.To, ka Ozolu skola tās bijušajiem audzēkņiem ir tuva un palikusi mīļās atmiņās, apliecināja jau pirms diviem gadiem rīkotais absolventu salidojums, uz kuru no malu malām atbrauca vairāk nekā 100 cilvēku.Arī pašreizējie skolēni apliecina, ka šī mācību iestāde viņiem ļoti patīk, jo izveidojušās draudzīgas attiecības gan ar skolasbiedriem, gan skolotājiem. “Man te tētis mācījās, kurš tagad ir zemnieks, un esmu priecīgs, ka arī varu mācīties šajā skolā. Cits citu pazīstam, bet tas nostiprina mūsu vidū draudzīgumu,” saka 8. klases skolnieks Intars Pogulis. Pašlaik pamatskolā, ieskaitot pirmsskolas izglītības iestādes audzēkņus, mācās 67 bērni. Skolā strādā 10 pedagogu, saimniecības daļas vadītājs un trīs tehniskie darbinieki.
Galvenais ir dzīvais vārds
Visilgākais darba stāžs skolā ir direktorei Dzidrai Švartei, kura kā skolotāja mācību iestādē sāka strādāt 1961. gadā. Viņa atklāj, ka pa vidu gan iznācis vadīt ciema izpildkomiteju un tautas namu, bet nu jau 12 gadus Dz. Švarte ir pamatskolas direktore.To, ka skolā vairākums ir gados jaunas skolotājas, direktore vērtē pozitīvi. “Tas nozīmē, ka pedagogi ir enerģiski, ar izdomu, prot radoši pasniegt savus mācību priekšmetus un ir prasīgi zināšanu pārbaudēs,” atzīst Dz. Švarte.Laika gaitā skolā ir strādājuši vairāki pedagogi, kurus Dzidra sauktu par skolotājiem ar lielo burtu. “Kad es sāku strādāt, tāds bija mans pirmais direktors Rūdolfs Freimanis, vēlāk Laimonis Vanags un Ausma Lāce. Tie bija izcili pedagogi ar augstām prasībām. Es joprojām uzskatu, ka pedagoģijā galvenais ir paša skolotāja dzīvais vārds un arī grāmata. Elektronikas attīstība ir radījusi nopietnu problēmu visā pasaulē – bērni sāk atsvešināties no grāmatas. Lai jauniešus ieinteresētu lasīt, daudzās valstīs rīko dažādas akcijas. Arī mēs pamatskolā intereses radīšanai par grāmatām pievēršam pastiprinātu uzmanību. Vasaras brīvlaikā uzdodam lasīt grāmatas, skolā rīkojam šai nodarbei veltītus pasākumus un spēles,” stāsta direktore.Jubilejas priekšvakarā Dz. Švarte neslēpj prieku, ka skolā ir izdevies izveidot prasmīgu un zinošu skolotāju kolektīvu. Vairāki bērni ir veiksmīgi piedalījušies novada konkursos un olimpiādēs Vienīgā rūpe, lai nākotnē skolotājiem būtu ko mācīt. Pēc pedagoģes uzskata, par to vajadzētu domāt arī valdībai, rūpējoties par ražošanas attīstību laukos. “Tāds ir arī mans vēlējums sev un visam skolas kolektīvam jubilejā – lai ātrāk laukos izveidojas jaunas darba vietas un sāk attīstīties ražošana, jo tad ģimenes neaizbrauks projām un skolā palielināsies bērnu skaits,” saka Dz. Švarte.
“Nedrīkstam neticēt nākotnei…”
Skolotāja Anna Ozola pamatskolā sāka strādāt 1971. gadā. Salīdzinot pirmos gadus skolā ar tagadējo laiku, skolotāja abus periodus raksturo kā divas atšķirīgas pasaules. Tolaik te bija kolhozs, visiem bija darbs, bieži varējām ar bērniem doties ekskursijās. Nomāca tas, ka bieži savas domas vajadzēja paturēt sevī, jo bez ierunām bija jāizpilda augstākstāvošo instanču norādījumi,” atminas A. Ozola.Tagad ir vārda brīvība, bet radušās citas problēmas. Skolotājai grūti redzēt, kā tiek izpostīti lauki, daudziem nav darba. Tas atsaucas arī uz bērnu iespējām. Vairākiem mājās nav pieejami preses izdevumi, internets. “Tās ir problēmas, bet priecē, ka mūsu skolā ir ļoti jauki bērni un katrā klasē ir kāds, kurš nolēmis mācīties tālāk,” stāsta A. Ozola.Pēc pedagoģes domām, tam, ka bērnu un skolotāju kolektīvs nav liels, ir arī labās puses. “Šāda skola mūs visus vairāk satuvina, padara atvērtākus, bet iznākumā savstarpējās attiecībās ir nostiprinājusies pozitīva gaisotne,” apliecina A. Ozola. Viņa uzskata, ka skolai ir jābūt arī nākotnē. “Es ceru, ka kādreiz valsti vadīs gudri cilvēki un lauki atdzīvosies. Tad mainīsies situācija arī skolā. Mēs vienkārši nedrīkstam neticēt savai nākotnei,” apliecina A. Ozola. ◆
Kolektīvs kā viena ģimene
Tagadējās Ozolu pamatskolas skolotājas savu mācību iestādi dēvē par gaismas un kultūras avotu apkārtējā sabiedrībā. “Tagad arī pagastā ir atdzīvojusies kultūras dzīve, bet agrāk viss balstījās tikai uz skolas rīkotajiem pasākumiem,” saka skolotāja Inga Baumane, kura pati savulaik bijusi šīs skolas audzēkne.Cits citu labi pazīstVērtējot šo mācību gadu, Ingas kolēģe Ligita Lārmane atzīst, ka tas aizritējis ļoti ātri. Varbūt tā šķitis tādēļ, ka pastāvīgi vajadzējis rīkot kādu interesantu pasākumu bērniem un galvenā rūpe bijusi, ka tikai visu iecerēto paspētu. Tādēļ arī pēdējais mācību mēnesis maijs pienācis gluži nemanot. “Vispār mēs esam kā viena ģimene. Labi pazīstam ne tikai skolas bērnus, bet arī viņu vecākus un radus. Es pati gan neesmu vietējā, bet skolā strādāju 25 gadus, tādēļ visus pazīstu. Tagad iznāk mācīt jau dažu bijušo skolēnu bērnus,” apliecina L. Lārmane.I. Baumanei vietējā skoliņa iepatikusies jau skolnieces gados, tādēļ nav slēpusi prieku uzzinot, ka ir iespēja tajā atgriezties kā skolotājai. “Mazliet citādāk ir. Toreiz skolā bija vairāk bērnu un viss mācību darbs ritēja it kā mierīgāk. Tagad ikdiena ir steigas pilna, jādomā, kā visu paspēt, bet tāda jau ir kļuvusi visa mūsu dzīve,” secina Inga. Pateicoties mācību iestādei, viņa ir dabūjusi darbu savā pagastā. “Vispār šādām lauku skolām pagastos ir nenovērtējama vērtība. Cik ilgi tās pastāvēs, tik ilgi lauki arī būs apdzīvoti,” savu pārliecību pauž I. Baumane. Tehnoloģijas neatsver attiecībasSkolotāja piekrīt, ka lielajās pilsētu skolās ir modernākas tehnoloģijas, bet šaubās, vai tās var atsvērt draudzīgas attiecības un ģimeniskuma izjūtu. Te skolotāji arī labāk pazīst bērnus, zina, kāda kuram vajadzīga pieeja. “Tehnoloģijas nav noteicošās. Savulaik slavenajam matemātiķim Jānim Mencim bija tikai krīts, bet vai tādēļ viņš bērniem neiemācīja matemātiku?” retoriski vaicā Inga. Viņa nav vienīgā, kas ir beigusi Ozolu pamatskolu un tagad tajā atgriezusies. Tādas ir vēl trīs skolotājas, arī Ingas klasesbiedrs Māris Valtiņš skolu izvēlējies par savu darbavietu un tagad ir tās saimnieks.Skolas bērnus pedagoģes raksturo kā ļoti atsaucīgus un sirsnīgus.Gatavojoties 100 gadu jubilejai, vairāki paši pieteikušies palīgos dārza un telpu sakārtošanā. Inga smej, ka vajadzības gadījumā zēni nomaina arī riepu skolotājas automašīnai.Pēc skolotāju domām, izglītībā nedrīkst domāt tikai par finansiālo izdevīgumu. Jāpastāv arī nelielām skolām, jo tās sniedz garīgumu visai apkārtējai sabiedrībai. Ar tādu pārliecību pedagoģes sagaida mācību iestādes jubileju, un skolas pastāvēšana gadsimta garumā apliecina, ka to Zvārtavas pusē ir sapratušas arī iepriekšējās paaudzes.
