Aivars Grinbergs
Ja valmierieši lepojas ar Pekinas olimpisko čempionu Māri Štrombergu, smiltenieši ar Daiņa Ozola olimpisko bronzu Barselonā, valcēniešiem lielā olimpiskā cerība Atlantā bija 800 metru skrējējs Einārs Tupurītis, tad tikai vecāka gadagājuma strencēnieši atceras 1936. gada Berlīnes olimpisko spēļu dalībnieku Voldemāru Vītolu, kurš dzimis 27. janvārī tieši pirms 100 gadiem.Pagājušā gadsimta trīsdesmitie gadi bija vieglatlētikas un Latvijas sporta uzplaukuma laiks. Soļotāji, īpaši Jānis Daliņš, bija popularizējuši Latvijas vārdu vairāk nekā diplomāti. Kaut man Daliņa kājas būtu Šo dziesmu trīsdesmitajos gados dziedāja visā Latvijā. Tas bija lielākais soļošanas laiks, kad pat ganiņi savām raibaļām pakaļ staigāja Daliņa solī. Taču bez slavenajiem soļotājiem Latvijā bija arī vairāki Eiropas klases skrējēji. Viens no tiem strencēnietis Voldemārs Vītols.V. Vītols pirms Berlīnes spēlēm trīs reizes bija Latvijas meistars 1500 m, divas – 5000 m un kļuva par pirmo čempionu pie mums tolaik neierastajā 3000 m šķēršļu skrējienā – 9:38,8. Tas bija Latvijas pirmrekords. Tādēļ tika nolemts, ka Vītolam olimpiskajās spēlēs jāstartē tieši šajā distancē. Vieglatlētu pirmie olimpiskie starti Berlīnē sākās 2. augustā, bet pirmais Latvijas pārstāvis startēja nākamajā dienā. Tas bija Voldemārs Vītols 3000 m šķēršļu skrējiena priekšsacīkstēs. Viņam bija lemts startēt visātrākajā skrējienā, kurā uzvarēja vācietis A. Damperts – 9:27,2. Otrais bija M. Matilainens (Somija) – 1,2 sekundes aiz uzvarētāja, bet vēl pēc 0,4 sekundēm finišēja Vītols. Viņa rezultāts 9:28,8 bija Latvijas rekords. Finālskrējienā, kas bija paredzēts pēc piecām dienām, iekļuva 12 labāko rezultātu īpašnieki.8. augustā, kad desmitcīņnieki beidza spēkošanos, olimpiskajā stadionā notika arī mums tik svarīgais 3000 m šķēršļu finālskrējiens. Kopā ar V. Vītolu uz starta stājās vēl 11 skrējēji – pa trim somiem un amerikāņiem ar neoficiālo pasaules rekordistu H. Meningu (9:08,1) priekšgalā, pa diviem zviedriem un vāciešiem, kā arī viens francūzis. Pasaules rekordus tolaik oficiāli neapstiprināja, jo nebija stingri noteikti šķēršļu izmēri. Tos unificēja tikai 1954. gadā.Pēc starta vadību uzņēmās vācietis V. Heins. Šī skrējiena favorīts Losandželosas olimpisko spēļu čempions V. Iso-Hollo (Somija) priekšgalā izvirzījās tikai trešajā aplī, ievērojami uzkurinot tempu. Viņa tautietis Matilainens turēja līdzi vēl apli, bet finišā par otro vietu sīvi cīnījās K. Torsinens ar Dampertu, jo Iso-Hollo jau nebija noķerams. V. Vītols finišēja septītais ar jaunu Latvijas rekordu – 9:18,8, un tas noturējās līdz 1954. gadam. Pats Voldemārs savulaik kādā no sarunām man stāstīja, ka paklupis uz vienas no pēdējām barjerām, tādēļ zudusi iespēja pacīnīties par bronzas medaļu. Andra Staģa rakstā „Latvijas vieglatlēti – olimpieši” („Sports” Nr. 129 (6523) 19.09.1990)par to gan nekas nav minēts.Voldemārs Vītols dzimis 1911. gada 27. janvārī Rīgā kalēja, atslēdznieka – cunftes meistara ģimenē kā trešais bērns. Viņam bija divas vecākas māsas un brālis, kā arī pusbrālis no tēva pirmās laulības. Pirmā pasaules kara laikā Vītolu ģimene evakuējas uz Pēterburgu, 1918. gadā atgriežas Rīgā. Tēvs neatrod darbu un ģimene pārceļas uz Strenčiem, kur dzīvo tēva māsa. 1925. gadā 14 gadu vecumā Voldemārs beidz Strenču miesta sešklasīgo pamatskolu un iestājas V. Olava komercskolā Rīgā. Vēlāk, lai nopelnītu sev iztiku, viņš pāriet uz vakara komercskolu, bet pa dienu strādā celtniecības darbos. Tur mācās līdz trešajai klasei, kad, būdams vēl nepilngadīgs (19 gadu vecumā), brīvprātīgi iestājas karadienestā. Tiek iedalīts Bruņotā vilciena pulkā, kur dienē kā „mūžīgais” kaprālis. Armijas laikā kļūst visā Eiropā pazīstams sportists. V. Vītola dotības armijas sporta klubā ievēro un viņa izaugsmi neatlaidīgi stimulē Latvijas armijas Bruņotā vilciena komandieris, sporta instruktors un ASK treneris, vēlākos gados pulkvežleitnants A. Rumba, kurš 1924. gada olimpiskajās spēlēs Šamonī ieguva septīto vietu ātrslidošanā.Otrā pasaules kara laikā līdz 1944. gada vasarai Vītols strādā lauku darbos Strenču pusē, kad tiek mobilizēts vācu armijā un kara beigas sagaida Kurzemes katlā. 1946. gadā – Kara tribunāls. Tā atgriežas olimpietisNo 11 gadu izsūtījuma Magadānas apgabalā Strenčos atgriežas 1957. gada 9. februārī. Kādu laiku strādā Valmieras stadionā, pēc tam līdz aiziešanai pensijā – Smiltenes 7. CRBP Strenču iecirknī.Pēc atgriešanās tēva mājās Voldemārs Gaujas krastos sāk skolot slēpošanas gudrībās māsas dēlu Uģi Airi un tuvāko kaimiņmāju puikas Edmundu Žumburu, Viesturu Pinku, Juri Markovu (1963. g. – 22. vieta PSRS junioru čempionātā) un citus, samērā īsā laikā radot strauju distanču slēpošanas uzplaukumu Strenču apkārtnē. Ojārs Maiss, Jānis Ozoliņš, Jānis Mežulis, Gunārs Cīrulis, Andrejs un Juris Kreiļi, Viesturs un Aldis Rinkeviči, Jānis un Indulis Konošonoki, Aldis un Aigars Leiši, Viktors Stepanovs, Māris Ļaudaks un citi, visbeidzot arī šo rindu autors, visi mēs gadskārtu secībā cits no cita un no Voldemāra esam kaut ko savā slēpotprasmē guvuši no šī bezgala vienkāršā un sirsnīgā cilvēka. Daudzi no pieminētajiem vēlāk kļuvuši visā republikā pazīstami slēpotāji un biatlonisti, gan sporta darbinieki vai vienkārši sporta entuziasti.Sestdienās un svētdienās agrāk tik iecienītajā slēpotāju pulcēšanās, treniņu un atpūtas pārgājienu vietā Torņa kalnos, kur dažkārt ieradās vairāk nekā 100 dalībnieku, allaž mundrs un dzīvespriecīgs klāt bija arī mūsu sporta vecmeistars Vītolvoldis. Viņš bija neiztrūkstošs aculiecinieks gan skolas, gan MRS rīkotajos slēpošanas pasākumos. Vienmēr – ar padomu, ar uzmundrinājumu, ar dzīvu interesi par visu notiekošo apkārtnes sporta dzīvē. Viņš nebija ne oficiāls treneris kādam, ne arī atbildīga persona. Viņš pats vēl spēja noskriet un apslēpot lielāko daļu no jaunajiem. Ne velti pēc trimdas gadiem Magadānā viņš 46 gadu vecumā izcīnīja 7. vietu PSRS Tālo Austrumu meistarsacīkstēs distanču slēpošanā, bet pēc atgriešanās Latvijā kļuva par Valmieras rajona čempionu.Jau bērnībā biju dzirdējis par viņa sportiskajiem panākumiem Eiropas vieglatlētikas stadionos un sniegotajās trasēs, par viņa izcīnīto kausu un balvu kolekciju, savāktajiem pašmāju un ārzemju preses izdevumiem, kuros bija lasāms un skatāms par viņa sporta gaitām pirmskara Latvijā. Šajā ziņā Voldemāra atbalstītājas bija abas māsas, īpaši Ella, kura vēl pēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas (1992. gadā pēdējo reizi tikos, lai nodotu viņai beidzot iegūto dēla reabilitācijas apliecību)savos 85 gados ļoti pārdzīvoja brāļa likteni un asarām acīs gaidīja to mirkli, kad atkal godā tiks celts PSRS laikos nepelnīti noniecinātā olimpieša Voldemāra Vītola vārds.Kad jau trenējos slēpošanā RPI komandā un BSB „Vārpa” izlasē, pats vecmeistars šo to man reizēm pastāstīja par savām sporta gaitām. Taka no Strenčiem uz Ūdriņu trosu tiltu veda tieši gar Vītolvolda „Tornīšmāju”. Taču vienmēr bija kas svarīgāks, kad viņs aicināja ienākt, mūžīgā steiga un laika trūkums. Gan jau citreiz, kad vairāk laika būs. Tā bija arī liktenīgajā 1980. gada 24. februārī.Dāvā ceļojošo kausu slēpošanā1978. gadā Strenču pilsētas ziemas sporta svētkos sporta vecmeistars V. Vītols dāvāja slēpošanas sacensību uzvarētājam savu ceļojošo kausu. To izcīnīja strencēnietis Einārs Lisenko, kurš tolaik vēl mācījās Viesturskolā Valmierā. Par to uzzināju vēlāk no avīzes “Darba Karogs”. Pēc nākamās kausa izcīņas 1979. gadā balvu pie sevis varēju glabāt veselu gadu, līdz 1980. gada 24. februārim, kad sacensību vietā Torņa kalnos Strenču izpildkomitejas priekšsēdētāja M. Memļuka un sekretāre Z. Aleksejeva Valsts drošības komitejas uzdevumā konfiscēja V. Vītola kausu. Divos iepriekšējos gados šīs pašas amatpersonas uzvarētājiem pasniedza šo it kā nelikumīgos kausu. Man sāpēja sirds ne tik daudz par atņemto balvu, cik par slavenā sportista kārtējo pazemošanu un šoreiz tieši strencēniešu acu priekšā. Diemžēl tas izrādījās smags trieciens sporta veterānam, kas kā parasti arī pats devās sacensību trasē. Savā septiņdesmitajā mūža gadā raitā solī veicis 2 km distanci (iepriekš vēl 5 km no Strenčiem līdz Tornim), Voldemārs apslēpoja visus savus daudzkārt jaunākos konkurentus un kā vienmēr smaidošs ieradās finišā. Taču pāris minūtes vēlāk pārstāja pukstēt viņa sportiskā sirds. Liktenīgi, ka tas notika tieši manās rokās, kad mēģināju piecelt pēkšņi pakritušo, vienmēr stipro Voldiņu. Tā aizgāja mūsu olimpietis, bet visā šajā traģismā, manuprāt, var teikt – īsta sportista, olimpieša cienīga nāve.Tā kā esmu dzimis Magadānā, kur tāpat kā Voldemārs mani vecāki bija izsūtījumā 13 gadus, manī radās spīts un apņēmība cīnīties par Voldemāra Vītola vārdu un viņa dāvāto kausu. No 1981. Līdz 1986. organizēju Strenču pilsētas ziemas sporta svētkus un slēpošanā rīkoju alternatīvu – savas darbavietas „Himmaš” ceļojošā kausa izcīņu, jo Vītola vārdā to nosaukt bija liegts. Bet ideja bija tā pati vecā. Tikai pēc 12 gadiem un daudzkārtējām vizītēm Strenču pilsētas izpildkomitejā, brīnumainā kārtā izdevās pret parakstu atdabūt leģendārā sportista dāvāto balvu. Nu jau būs pagājis 31 gads, kopš olimpieša vairs nav šajā saulē. Daudzus mēnešus pavadot Valsts galvenajā arhīvā un izstudējot viņa 280 lappušu garo personīgo lietu, tiekoties ar daudziem sportistiem un viņa laikabiedriem, domas par Voldemāra Vītola personību bija tik līdzīgas kā divi ūdens pilieni. Tās precīzi raksturo kāds sens ieraksts sporta entuziasta Viktora Nedeļkina atmiņu albumā: ”Voldis bija labsirdīgs, disciplinēts, godīgs cilvēks, kurš bezgala mīlēja sportu, cilvēkiem visvajadzīgāko un visieteicamāko darbošanos…”V. Vītola piemiņas slēpojums notiks 26. februārī.
FAKTI
Vieglatlētikā – 17 reizes Latvijas meistars. Visu laiku 10 labāko Latvijas vieglatlētu sarakstā (līdz 1940. g.) pirmais 1000 m (2:33,4), 1500 m (3:59,6), 3000 m (8:56,0), 3000 m/šķ (9:18,8), 5000 m (14:54,9), 10000 m (31:52,7). Slēpošanā – 10 kārtējs Latvijas čempions (18 km, 50 km, 4×10 km stafetē). Septiņas reizes otrā vieta Skandināvijas valstīs (pirmais vienmēr leģendārais soms Pāvo Nurmi).
