Gunta Lukstraupe
Cerība dzīvo
Cerība maldās starp pilsētas ielām, ļaudīm
un namiem.
Bet tad tu pacel acis un redzi, cerība dzīvo.
Kāda maza rociņa sūta gaisa skūpstu vējam,
Un mākonis, garām skrienot, pasmaida:
Tu, mazā, nemaz neesi noskumusi,
Tev plaukstā saules zaķēns sēž,
Tas silda tavu plaukstu un sirdi
Un arī apkārtējiem kļūst silti.
Bet pretējās mājas logā kāda vecmāmiņa
smaida.
Cerība dzīvo, jo arī viņa kādu gaida.
Bet kaķēns, izspraucies caur lodžijas durvīm,
Ķer sniegpārsliņas, kas krīt no balkona margām.
Viņam par to prieks.
Un gaisā jūtams pavasara pieskāriens.
Anita Anitīna
* * *
Tik neapturami,
Tik nepielūdzami skrien laiks.
Gulst sejā rievas,
Matos sudrabs vijas.
Kaut sirdī skan
Tās pašas melodijas,
Arvienu biežāk domas nočukst: ‒ Bija…
Prāts mierina:
‒ Vēl būs, vēl daudzkas nāks,
Vēl jāiestāda pīlādzis pie mājas,
Vēl jāuzceļ, vēl jāiesēj, vēl jāvāc…
Bet gadi arvien ātrāk lasās barā.
Un kas par to?
Tu pasmejies par tiem!
Un dodies tālāk ātrā, platā solī,
Jo sirdī skan
Tās pašas melodijas,
Kaut domas arvien biežāk nočukst: ‒ Bija…