Dzintra
Ziemas rītsIr agrs ziemas rīts.Tik jauks un balts,Kaut arī salts.Eju pa ieliņu mazu,Piesnigušu, gludu, bez pēdām.Pieeju pie kapsētas mūraUn iedzeļ man krūtīssāpe it sūra.Kā jums šai aukstumā?Es jautāju domās.Bet skatos es dziļāk kapsētā,Nē, te viss ir kārtībā.Lielie koki stāv stingri un bargi,Kā tādi īsti kapu sargi.Un sniedziņš tik maigi klāj kopiņas.Es nodomāju – jums te ir miers un mājas,Lai labi klājas.Eju tālāk, tur lielāka, dzīvāka iela.Brauc jau mašīnas, cilvēki uz darbuun citās gaitās steidz.Arī skolēni uz skolu un mazākie vecākiempie rokas trauc.Dzīve iet savu gaitu.Tas ir tik jauki, ka mājās atgriežos es soli raitu.Cik brīnumskaists ir tāds vienkāršsbalts ziemas rīts.
Gunta Lukstraupe
Mākoņu pasaule
Manam mākonim ir balti spārni.Bet varbūt tas ir eņģelis,Kas, apsēdies uz mākoņa maliņas, apceļo pasauli.Kad noriet saule,Eņģelis paceļas spārnos un dodas pie cilvēkiem.Mums katram ir savs sargeņģelis.Manam mākonim ir sudraba maliņa.Bet varbūt tā ir Dieva sūtīta gaisma,Kas apņem mūs tad, kad esam noskumuši.Kad mākonis raud,Lietus lāses kā pērlītes krīt uz koku lapām,Ziediem pļavā un zāles.Tās dod veldzi un spēku visam dzīvajam.Kad mākonis ir priecīgs,Viņš skraida līdzi savām mākoņu aitiņāmUn raugās, lai tās neizklīstu pārāk tālu.Arī mēs, cilvēki, skrienam un steidzamies,Nav laika apstāties.Bet vajadzētu apstāties un saprast,Cik pasaule skaista.Ieraudzīt gaišumu cilvēku acīs,Ja pasmaidām tiem.Sajust sirds siltumu tad,Ja pasniedzam viņiem roku.Pasaule ir brīnumu pilna.
