Elīna Kubuliņa-Vilne
Auksts, tik auksts!
Auksts, tik auksts!Aukstums kniebjVaidziņos maziņos,Aukstums kožDegunos lielākos,Klusām no mugurasPiezogas un zemApkakles ierāpjas.Auksts, tik auksts!Mazi un lieliKažokos tērpjas,Spalviņas bužina,Aliņās slēpjas.Vecmamma vilnasZeķītes ada –Mazmeitai dāvās,Lai nejustu sala.Auksts, tik auksts!Aukstums leduspuķesLogu rūtis audzē,
Trauslo skaistumu Viņš kopj un saudzē.Piespiežos pie krāsnsSiltās muguras,Redzu – barotavāPutniņi ciemojas.Auksts, tik auksts!Debess malaVakarblāzmā sārtojas,Dūmu stabiViens pēc otra kārtojas.Bērni ragaviņasDāvās aukstumam –Grib tie viņu mežā sagūstītUn uz Ziemeļpolu aizsūtīt.
Pateicība priedei
Mums katram savu koku rast,Pie kura pieglausties un Spēku smelties prast.
Man tāda priede Dziļa meža vidū ‒Pat naktī tumšākāNe ar vienu nesajauktuTās stumbru, tumši sārto,Saldu, dzintarainu sveķu klāto.Caur baltām sniega kupenāmPie tevis savā ikdienībā dodos,Tur, dabas svētnīcā,Kur dzidri vēja zvani skan,Tu savu enerģiju Nerimstoši dāvā man.Tik labi tavu raupjo mizuAtkal skart un sirdī sajust,Kā tu proti mierināt,Tik labi palaist rūpesProjām brīvi un atkal atzīties,Cik ļoti mīlu dzīvi.Lai kādas vētras māc,Es zinu – neesmu vairs viena,Man plaukstā čiekurs tavsUn gaišāka kļūst diena.