Sirdscilvēki
Ir tomēr tādi sirdscilvēki,Kuriem nav vienalga,Kaut saka, ka nepateicībaIr pasaules alga,Ir tomēr tādi sirdscilvēki,Kuri ikdienas steigāVienmēr atrod laiku, Ceļā stājas un apjautājas, kā klājas?Ir tomēr tādi sirdscilvēki,Kaut atrodas tālu – spēj blakus būt,Kas nepamet nelaimē,Bet saprot un līdzi jūt.Kā gaiši sargeņģeļi viņi pārMums savus spārnus izpletušiUn katru vakaru par mūsuRūpēm Dievam aizlūguši,Un viņu acīs neviltota labestība mirdz,Un viņiem krūtīs mītPatiesa, mīloša sirds.
Dzeltenais cerību stars
Šodien uz manas palodzesKlusi, klusi dzeltena roze uzplaukusi,Kad aiz loga sniegputenis smej,Tā, visam spītējot, pret gaismuSavas košās ziedlapiņas ceļ.Kāds pārsteigums un dabas dāvinājumsMan ir šis cēlais rozes zieds,Tā saldā smarža apreibina,Uz īsu brīdi pazudina,Ļauj atcerēties vasaruUn saules maigo siltumu.Kā cerību dzeltenais starsŠī roze man atgādina,Cik svarīgi, kaut ārā ziema auksta,Nekādām dzīves salnām nepadotiesUn spītējot tām visām pretī doties.
