Janvāris
Janvāris,bet ko tās lazdas – Vai gada laiku sajaukušas?Tās savas spurdzeslaukā izlaidušas…Un bērzi,Ko tie tik domīgi stāv? Miglā balti blāv. Liekas, ka kaut kasarī ar viņiem nav kā pēc dabas likuma kārtībā. It kā tie jau pavasari gaida,Jo brūnganie pumpuri tik ļoti piebrieduši. Un mazās mārpuķītes arī tāszem ābelēm dārzājau savu galvu gaisā ceļ. Bet ir jau janvāris,Kādus brīnumus redzēsim vēl? Sniegs retu reizi nomet pa pārslai. Virpuļo, vizuļo,
kā nonāk līdz zemei, Pazūd kā nebijuši. Atstājot gaisā ziemas smaržu…
Lai sirdīs uzplaukst prieks!
Par to, ko daba dod mums, Lai sirdīs uzplaukst prieks! Vai čiekurs maziņš, Tev pa mežu staigājot, ir lieks? Tu pacel viņu un paskaties, Kāds skaistums, kāds brīnums neaptverams, Ko dabas māte mums dod. Ņem droši rokās, Jo tas tak ir par velti… Un izdomu liec lietā. Tad sanāk dāvanas pat tādas, ko nevar nopirkt it nevienā vietā. Ar prieku tu vari radus, draugus apdāvināt,
Lai tie ar līksmu sirdi Iet svētkus sumināt!
Jūra
Jūras viļņisavas baltās putu mežģīnes uzsviež uz akmeņiem… It kā nomēra,neder – ņem atpakaļ… Un ieplūst jūras zilganzaļajā ūdenī. Kaijas,cēli pa malu staigādamas, Redzot nākam jaunu vilni, Baltu kā mežģīnes, putu pilnu, pēkšņi paceļas spārnos. Bet vilnis nāk pēc viļņa, It kā sacenzdamies, Kurš tālāk aiznesīs balto putu rotājumu. Tikai akmeņi mēmi jūrā raugās Viļņu dejās straujās…
