Gunta Drone
Caur sidraba birzi…Kaut kur dzied meitenesPinot jāņuzāļu vijas.“Caur sidraba birzi gāju…”Vai tās dzied tālumā,Vai no senatnes balsis skan?
Norit vārdi pār sirmu smilgu,Pār simtgadīga ozola lapu,“Ne zariņa nenolauzu…”Tur putniņam mājas,Tur dzīvība mana un tava.
“Būt zariņu nolauzusi”,Nebūtu vējam kur stāt.Ne bērziņš zaļas lapas riestu,Un atkal kāds nevainīgaistiktu sodīts un ciestu.
Bet meitenes tālumā dzied,Cauri gadsimtiem ilgi.“Caur sidraba birzi gāju” –Vai tie ir tikai vārdi,Vai tautas atlauzto zaru raudas.
Anita Anitīna
* * * Gluži kā kādā stāstā Skan paziņojums: – Steidzieties! Steidzieties! Tūlīt aties pēdējais autobuss Uz Laimes zemi, Uz Laimi! – Cilvēki steidzas, Grūstās un lamājas, Piedodiet, baras. Cilvēki grib tur nokļūt Ne pa vienam, Bet visi kopā, barā.
Stāvu kautrīgi malā. Man bail tikt samītai, Samīdītai. – Tev nepietiks vietas! – Kāds uzsauc. – Tu nepagūsi! Cita transporta nebūs. – – Tas nekas, – klusi nočukstu. – Tas nekas. Es aiziešu kājām.
Tikai pasakiet, kurp? Tikai pasakiet, uz kuru pusi? Bet varbūt palikšu šeit – Ja nu Laime ir atnākusi No savas zemes ciemos pie mums Un nav, kas tai ūdeni pasniedz? Kas iededz uguni pavardā, Lai ir silts? Un nav neviena, kas neļauj skumt? Jā, varbūt palikšu šeit. Bet ja nē – aiziešu kājām Un nokļūšu, kur man jānokļūst. Es negribu tikt sabradāta.
Ja arī Tu vēlies būt pats, Paliec! Iesim abi ar kājām. Bet varbūt… pārziemosim tepat?
