Likteņdzirnas
Kad pacietības kauss ir pilns,Bet vēl kāds sāpes lej un lej,Ir salūzis ticības mērsUn šķēpeles uz visām pusēm šķīst.
Likteņdzirnas tik maļ un maļ,Laiks saber visu gaņģu dzīlēs.Vien spārni tukšuma vēju ķerUn Minhauzena meliem tic.
Tad paņemu es vienaldzības kapliUn eju dzīves dārzā usnes kaut.Tās treknas sazēlušas visās malās,Tik dzeļ un dzeļ, aizmirsušas mēru.Es metu usnes dzirnu mutē,Lai maļ un samaļ visus melus,Cepšu grodu sūrmes maizi,Vakariņās došu tumsas bērniem.
Sniegs
Pār mūsu zemi laižas sniegs,Tik balts un brīnišķīgi liegs,Un aizsnieg skumju taciņas,Un aizsnieg visas nedienas.Ir katrā sniegpārsliņā Mazā dvēselīte balta, Tā sirdi priekā sasilda,Kaut ātri izkūst plaukstā.Tik balta visa pasaule,Un visus pārņem miers,Tik svētlaimīga sajūta,Ko dāvājis mums Dievs.
* * *
Ticība, Cerība, Mīlestība – Trīs zirgi, ko kamanās jūgt Un laist cauri dzīvei Pa rūpju kupenām Tā, ka sniegi vien kūp.
Neizlaid tikai no rokām grožus! Kas par to, ja kamanas krīt? Pat ja rūpes būs pāri Kā kalns, ne vien kupena, Zirgi būs klāt atkal rīt.
