Brālim Ziedonim
Tik tālu tu no mājām esi. Un varbūt grūtā brīdī Gribējās visu pamest, Atskriet uz mājām kaut kājām Pie māsām un brāļiem, kur ģimene tava, Kur Dzimtene tava, Kur balto bērzu birztalu šalkas Un rudzpuķes zilās
ar margrietiņu pļavām. Bet liktenis izlēma šādi: Tevi aiznesa uz pasaules tāli, Kur iepazini svešu ļaužu mēli Un darba sūrumu rūgto. Tu tālumā kā nomaldījies putns Sev jaunu ligzdu veidot sāc… Un, kad izmisums māc, Jo dzīve ir grūta, kādu kuram liktenis sūta, Cik labi, ka blakus ir drauga plecs. Līna,
kas saprot un atbalsta, kas apskauj un nomierina. Tava sirsnība, brālīt,un dāsnums Ir kā īstam latvietim. Tu dalies ar brāļiem un māsām Ar savu sūri nopelnīto maizes klaipu. Un katram mums pa gabaliņam vēlies dot. Te vienam, te otram, te vēl kādam. Un priecīgs esi, ka palīdzēt vari.
