* * *
Sveču, pārdomu Un skumju laiks – Debesīs, prom ejot, Klaigā dzērves; Salnas nokož visu, Kas ir skaists; Lapas raujas dejot
Rudens vējā.
Soļi mazliet piekusuši šķiet, Zods grib arvien biežāk Slēpties šallē. Koki purpurā un zeltā Krāšņi zied, It kā saposušies Kādai greznai ballei.
Tad nāks dubļi. Pelēks būs it viss, Taču pagaidām Tas šķiet vēl Ļoti tālu. Dzērves klaigā Augstu debesīs, Izgrūstot ar spārniem Mākoņvālus.
