Antiņa labā sirdsVisas pasakas sākas ar „Reiz”,Un tad vēl trīs brāļi – viens muļķīts.Arī mūsu valsts sākās ar “Reiz”,Bija Antiņš un bija gudrie.Un gudrie tad tika valdīt šeitTrejdeviņus gadus, un viņuDēļ zaudējām darbu un viņuDēļ zaudējām radus.Bet Antiņš ir mīkstu sirdi un Atļauj sev pāri darīt, jo Tie taču viņa brāļi, gan jauLabāk kļūs rīt vai parīt.Nu brāļi pēc peļņas dzenas,Dukātus mainīs uz eiro,Bet Antiņš labāk kazas dzenās.Kas viņam daļas gar bleķīti spožo,Ja katru dienu skatīt var Pusdienu šķīvīti košo. Tik diendusas snaudā Antiņš redz:Pie debesu pamales stikla kalnsTālumā spīd, tur princeseSavā zārciņā guļ un gaida,Kad pamodinās kāds viņu rīt.Iztrūcies viņš nu augšā mostas,Skatās – tikai kazlēns Kārklu krūmos ostās.Antiņš skumji plecus paraustīs,Nesaprot, tas sapnis bij’ vai nebij’ īsts.
* * * Koka kailajos zaros Sapinies mākonis. Tagad tas nakšņos tur. Vai arī viņam Zvaigznes visskaistāko Pasaku sapnī bur? Vai migla atnāks Tīt palagos siltos? Vai viegli kutinās vējš? Un kā ar vārnu, Kas kailajos zaros Kā princese tronī sēž? Ko teiks tā mākonim? Varbūt dzīs projām? Bet varbūt Par draugu sauks? Ja melnākā naktī Kāds Tev ir blakus, Tas nozīmē ļoti daudz! Koks stāv kā šūpulis, Sargs un soģis, Koks stāv kā liecinieks. Tā kailajos zaros Balts, pūkains mākonis Neviļus iepinies.
* * * Sapņu zemē Viss ir kārtībā.
Citur – varbūt nē, Bet varbūt jā. Kamēr baltas buras Tālē vīd, Tikmēr sapnis Nav vēl norakstīts.
Tikmēr sniegā Rudzupuķes plaukst, Līdz pat debesīm Un augstāk Pupa aug. Cauri mākoņiem Vīd pasakaina pils, Torņos gaisma spīd – Te balts… te sārts… te zils…
* * * Katra diena Nes kaut ko jaunu Dziļi azotē līdz. Kas par to, ja ir citāds, Nekā domāts, Atausis rīts? Katrs brīdis, pat mirklis Visu spēj izmainīt. Ja zinām to, Kāpēc smagumu Lieki nēsāt azotē līdz?
