* * * Vēl raganas dies savu danci, Vēl raganas gaisos skries Un cauru nakti līdz rītam Ne vēji, bet raganas smies.
Vēl slotas šņāks tā kā čūskas, Vēl piestas čīkstēs un sēks – Raganas valdīs pār nakti, Mēness augšā un lejā lēks.
Raganas stāvēs pāri Visam, ko nievā un nīst. Iet laiki, un pasaule mainās, Bet raganas neiznīkst.
Tās dies vēl savējo danci Un gaisos kā dzirksteles skries. Mēness gaismā baisi kliegs pūces, Bet raganas – vējā smies.
* * * Nesmejiet raganu! Nesmejiet! Mākoņi savelkas melni. Uguns spoži uzdzirkstī vietā, Kur tikko bija vien pelni. Nesmejiet raganu! Nesmejiet! Neatdariniet viņu – Mums nav ne jausmas, Ko zina tā Par cilvēku dzīvesziņu.
Un nevajag iet ar līkumu, Vēl mazāk – izaicināt. Mums nav ne naga melnuma Par raganu pašu zināms. Viss – tikai ļaužu nostāsti, Izdoma, tenkas, māņi… Nesmejiet raganu, nesmejiet! Var nemanot mums Iziet plāni.
* * * Ar raganisku piesitienu Ir vieglāk dzīvot dažubrīd, Un zināt – tā nav zelta nauda, Bet malduguns, kas tumsā spīd. Un sajust – tā nav patiesība, Kas platu smaidu teikta tiek, Bet viltus, nodevība, meli, Kas sprunguli starp spieķiem liek. Un saprast to, kas nesaprotams, Un saredzēt, kas citiem slēpts, Un sadzirdēt, aiz vārdu plūdiem Kas paliek veikli noklusēts.
Ar raganisku piesitienu Caur dzīvi, kas pa celmiem iet, Ir dažbrīd vieglāk, Jo par visu Var īsti raganiski smiet.
* * * Cilvēki mainās. Raganas arī. Visa pasaule mainās. Arī Tu. Arī es. Dzīve un sadzīve. Īstenība un sapņi. Izskats un vērtības… Nav tik daudz spēka Visam mainīties līdz.
Bet varbūt tas mainīsies?
* * * Jau kuro nakti debesīs Viena vienīga zvaigzne Mirdz. Skumji mirdz Un nekrīt. Un nenodziest. Jau kuro nakti Tā raugās man acīs Un klusē. Kas liek viņai – Spožai un mirdzošai – Tik neizsakāmi Ciest?
