Un kas par to, ka rudens? Vai tāpēc skumjām ļauties Un tīties vientulībā Kā miglas plīvurā? Nē! Paskaties, cik jautras Ir kastaņbērniem acis, Cik spriganas ir zīles, Kad krīt no ozola. Un kas par to, ka nevar Vairs skraidīt basām kājām? Toties ir zelta paklājs, Pa kuru atļauts brist. Tu paskaties, cik krāšņi Ir koki savās rotās! Tie posušies uz balli, Kas saucas – lapkritis. Un pat ja gadās noķert Kaut ko no iesnām, klepus, Vai tāpēc sabēdāties? Vai tāpēc izsamist? Ej pabradā pa lapām, Pret lietu pagriez seju Un atļauj kastaņbērniem Tev tieši rokās krist.
