Meklēšu gaišumu sevī
Aiz loga tik klusi, klusi
Atkal ziema pienākusi
Un balto pārslu karaļvalsti
Pie mums atvedusi.
Pastieptā plaukstā
Nolaižas kas sīks,
Pavisam smalks,
Bet mirdzums – debešķīgs.
Visapkārt koki māj
Sarmotām zaru rokām,
Zem kājām aizviz ceļš
Caur spožām dimanta krokām.
Pa samtaino kupenu paklāju
Nosnidzis lācis klejo,
Un mežā ap katru egli
Straujš sniegputenis dejo.
Apbrīnas pilnā klusumā
Es baltajā svētnīcā stāvu,
Ak, ziema, šai brīdī es saprotu,
Kāds dievišķs spēks ir tevī,
Kad beigsies šī baltā pasaka,
Meklēšu gaišumu sevī.
Patiesība nav neviena pusē
Patiesība nav tikai balta vai
melna,
Uz viena pleca man eņģelis sēž
Un laiski kājas šūpo,
Uz otra pleca sarkans velniņš
Dīdās un baksta ar nagu.
Kuru klausīt un kurā brīdī?
Starp viņiem vienmēr notiek
strīdi.
Un dzīvē tāpat – nav viss
Ar vienu mērauklu mērāms.
Cits uzliek brilles un laimīgu
Seju baudīs sava likteņa deju,
Bet cits redz baļķi, kur sīka
skabarga vien,
Par katru sīkumu sūdzēties
skrien.
Cits to vien vēlas, kā nodarīt
ļaunu,
Bet ir kas sarkano paklāju
Katram pie kājām attīs.
Un es kā ērglis debesīs
Veros pār mākoņu malām,
Cik daudz šajā pasaules pļavā
Ganās aitu un aunu.
Un katram ganāmpulkam ir arī
Savs uzraugs vai gans.
Tas jērs, kas aizklīda kalnos,
Bij’ tavs, bet tagad būs mans.
Lai izdzīvotu bez bara,
Ir jāsaprot, kas ir vara,
Ko labu vai ļaunu tā dara.
Tu vari sēdēt uz patiesības
koka zara,
Bet uzmanies, vai kāds jau
Nezāģē to nost,
Jo patiesība jau nav tava,
Un nav tā arī mana,
Patiesība nav neviena pusē,
Pirms atklāties, tā pacietīgi klusē.
Māra Krieviņa
* * *
Tik maigus ziedus man
Līdz šim neviens nav nesis,
Vien pavasar’s un pļavu lakats
raibs.
Kas, sveš’niek, tu?!
Vai sapņu tēls vien esi?
Es gaidot lāgā neredzu.
Viss māņi, ziedu nav,
Tik ilgas šalko vējā.
Ir vakars jau,
Un sapņi manā sejā.
Es atkal viena klausos
Pulksteņskreju –
tik tak, tik tak –
Laiks aiziet – nepiestājis.
Vien sapnis tur
Ar kādu ziedu māj.
