Paldies Santai Sinkai par rakstu “Kad paši nezinām, ko gribam”, kas nopublicēts 2016. gada 21. janvāra avīzē.Vēl šodien es jūtu sava ciema kluba vadītājas sāpi un dziļo pārdzīvojumu, un jautājumu sev, ko es neizdarīju pareizi, kad uz bezmaksas Ziemassvētku pasākumu senioriem atnāca aptuveni 20 vietējo cilvēku. Ja pie mums no Smiltenes nebūtu atbraucis brīnišķīgais deju kolektīvs “Pīlādzītis”, tad plašās zāles tukšums aizdzītu to pašu prieka mazumiņu, ko radīja atnācēji.Es baidos skaļi teikt, bet šķiet, ka esam aizmirsuši, ka mēs visi esam radītāji – mākslinieki: pozitīvas domas, ceļojumi, balles, jebkurš mirklis. Esam aizmirsuši, ka vienmēr vairāk vajag no sevis uz āru nest kaut ko mirkļa radīšanai nekā gaidīt no ārienes. Ko gan mēs kā radītāji esam palīdzējuši pasākuma organizētājiem, lai tie būtu interesantāki, jautrāki, ja pat ceļš nav domā radīts, lai atnāktu vai iekāptu pie mājas piebraukušajā ciema autobusā. Kādās lādēs mums kā radītājiem – māksliniekiem guļ vēlme iet uz koncertu, lekciju, doma par gaisīgāku balles tērpu, dziļš dzīves un izdejošanās prieks vai vienkārši siltas sarunas sveču gaismā, dziedāšana un plaukstu sišana.Kad cilvēka paša radītais mirklis ir piepildījies, viņš ir laimīgs un domā par jaunām iespējām atkal radīt.Jo dzīvīgāks mirklis, jo lielāks Dieva tuvums un manis kā radītāja – mākslinieka enerģija. Es vienkārši izbaudu mirkli ātrā dejā, skaļā priekā, balles mūzikā… tādu, kāds tas ir, – patiesu, lielu, vienreizēju un neatkārtojamu. Es mazāk gaidu no ārienes un citiem. Man nav laika vērot citus, vērtēt, sodīt, tā es domāju.Gribu ticēt un cerēt, ka citos Ziemassvētkos mana ciema kluba vadītāja būs priecīga, jo varbūt būsim iemācījušies radīt vēlmi atnākt un izdzīvot mirkli.Līga
