Valkas ģimnāzijas 1944. gada absolventes Apolonijas Ēķes dzīves ceļš nav bijis tikai rozēm kaisīts. Vēl pavisam jaunai meitenei esot, pārciestas Otrā pasaules kara bēgļu gaitas Vācijā un pirmie nabadzības gadi padomju Latvijā. Sirmgalve ir no tām sievietēm, kura pārcietusi jaundzimušās meitiņas nāvi. Joprojām viņai sāp salīdzinoši agrā dzīvesbiedra aiziešana mūžībā, kā arī vienīgās meitas zaudēšana. Meitas dzīve un mātes un meitas attiecības bijušas tik samudžinājušās, ka vecmāmiņai nācās uzņemties atbildību par saviem abiem mazbērniem. Kopš 2002. gada mazdēls Kārlis ir viņas aizbildniecībā. Mazmeita jau ilgus gadus dzīvo un strādā Rīgā. Sirmgalve atklāti pasaka, ka viņu pašlaik visvairāk satrauc tas, kā viņi abi spēs savilkt galus pēc Kārļa 18 gadu sasniegšanas. Viņa vēlas, lai Dieviņš atvēlētu vēl kādu gadiņu, lai mazdēlu izvadītu lielajā dzīvē. Pašlaik Kārlis mācās Valkas ģimnāzijas 11. klasē.Tomēr tas, ka sirmgalve rūpējas par savu mazdēlu, nebija vienīgais iemesls, kāpēc uzprasījos ciemos. Viņa katru mēnesi uzticīgi ierodas redakcijā, lai pasūtinātu “Ziemeļlatviju”. Avīzi valcēniete lasa kopš vien sevi atceras. Dzīvo gaiši un labām domāmAr uzticamo lasītāju tiekamies viņas mājoklī, kur mitinās arī mazdēls Kārlis un divi uzticami kaķi – Romeo un Pūka. Apolonijas kundze ir nedaudz sasirgusi – viņu nomoka klepus, bet zālītēm nepietiek naudas, jo ir simtiem citu vajadzību. Viņa rāda pierakstu blociņu, kur pierakstīts katrs izdotais lats par Kārļa tik kāroto lietu – šoferu kursiem. Vecmāmiņa nesūkstās, jo zina, tiesības Kārlim noderēs, jo “diez vai viņš varēs strādāt smagu fizisku darbu – jau bērnībā muguru sabeidza”. Pati Apolonija līdz pensijai strādājusi Valkas slimnīcā par medicīnas māsu. Pensijā aizgājusi tad, kad uzcēla jauno poliklīnikas ēku. Sirmgalve smej, ka viņa zina savas vainas, tāpēc pie sava ģimenes ārsta aizejot vien pēc receptēm. Apolonija nedrīkst uztraukties, jo tad asinsspiediens uzskrien līdz pat 250 atzīmei un jāsauc ātrie. Pensionāre par savām ikdienas likstām stāsta tik gaiši un jautri, ka, šķiet, tas nav nopietni. Visu dzīvi viņa centusies dzīvot ar gaišām un labām domām, ticot cilvēku labajām sirdīm un nodomiem.Joprojām pārdzīvo tuvinieku aiziešanuGrūti izprast, kāpēc liktenis viņai sagādājis visgrūtāko pārbaudījumu – noraudzīties vienīgās meitas vieglprātīgajā dzīvesveidā un attieksmē pret saviem bērniem. Parasti latvieši par aizgājējiem sliktu nerunā, bet, ja ir ko teikt, tad paklusē. Pie tā pieturas arī Apolonija, vien nosaka: “Meitai patika pīpot, iedzert un mainīt brūtgānus.” Tas netika teikts ar ļaunumu, jo mammas sirds joprojām asiņo par meitas, viņasprāt, mīklaino nāvi. Skatoties senas fotogrāfijas, sirmgalve slauka asaras. Viņai saņemties dzīvot palīdz apziņa, ka jārūpējas par mazdēlu. Kārli viņa audzina kopš piedzimšanas. Vecmāmiņai ne brīdi nav ienācis prātā, ka varētu mazbērnus ievietot bērnunamā un vispār nelikties ne zinis, kā tas dažkārt dzīvē mēdz notikt. Rūpes par mazbērniem sirmgalve neuztver kā dzīves krustu, bet gan kā pašu par sevi saprotamu lietu. Viņa slavē gan Žannu, gan Kārli, jo abi esot labi bērni. Žanna ir uzņēmusies daļu rūpes par brāli, kā arī uztraucas par vecmāmiņu. Toties Kārlis palīdz mājas darbos – sanes malku, ja vajag, aiziet uz veikalu. Vecmāmiņa uzskata, ka mazdēla galvenais pienākums ir labi mācīties. Viņa ir gandarīta, ka Kārlis pabeidza arī mūzikas skolu. Kaut arī no pensionāres mājām līdz pilsētas centram ir krietns gabals, Apolonija mēdz aizstaigāt līdz veikaliem. Kad uzsnigs sniegs un ielas būs slidenas, tad gan neiešot. Pēc acs operācijas viņa ar vienu aci vairs labi neredz, tāpēc nācies pāris reižu nokrist uz slidenas ielas un atsisties ar galvu. Smejoties viņa atklāj, ka nokritusi ar pieri pret zemi un redze kļuvusi drusku labāka, tāpēc varot arī ziņas noskatīties. Tādu stāstu par savām vecuma nedienām ir pārpārēm, tāpēc Apolonija ir mazliet satraukusies, kāpēc interesējos par viņas personību un dzīvi. Mierinu sirmgalvi, sakot, ka viņa ir apbrīnojams cilvēks, kurš, neskatoties uz vecumu, spēj vadīt mājas saimniecisko dzīvi, iepirkties, lasīt un lietot mobilo tālruni. Lai apciemotu mazmeitu, viņa mēdz iekāpt satiksmes autobusā un aizvizināties uz Rīgu.Apolonija visu mūžu bijusi sabiedriski aktīvs cilvēks. Viņa šoruden apmeklēja arī Valkas ģimnāzijas salidojumu, kurā bija vienīgā 1944. gada izlaiduma absolvente. Tas viņu darīja nedaudz skumju, jo arvien retākas paliek viņas vienaudžu rindas. Tomēr Apolonija netaisās padoties, jo viņai ir mērķis – rūpēties par mazdēlu tik ilgi, cik vien to būs nolicis Dievs.
Par apoloniju Ēķi
Lilija Līviņa, Valkas novada domes sociālā darbiniece ģimenēm ar bērniem: – Pilsētā ir vairākas vecmāmiņas, kuru aizbildniecībā ir mazbērni. Apolonijas kundze ir gaišs cilvēks, kurai rūp mazdēla mācības, sekmes un vajadzības. Viņa plāno un piefiksē savus izdevumus, zina, kur tiek tērēts katrs lats. Atceros, kā vecmāmiņa krāja naudu, lai mazdēlam būtu televizors, dators un mobilais tālrunis. Viņa nekad nesūdzas par savām veselības problēmām, primārais ir Kārlis.Aira Vjažēviča, “Ziemeļlatvijas” administratore:- Apolonijas kundze ir ilggadēja kliente, ar kuru ik reizes ir patīkami satikties un parunāties. Viņa pati ir garīgs cilvēks ne tikai vārdos, bet arī dvēseliski bagāta. Sirmgalve nekad nevienu nenosoda, saskata tikai dzīves gaišās puses
