Izcēlis no aizmirstības kādu senu latviešu našķi – ābolu sieru, Launkalnes pagasta zemnieku saimniecības “Buliņi” īpašnieks Jānis Krieķis apņēmies arī turpmāk ražot un popularizēt senlatviešu ēdienus.
Sandra Pētersone
Pirmais produkts iecerētajā produktu līnijā ir ābolu siers, ko Jānis nesen uzsācis gatavot savā uzņēmumā Smiltenē un pagaidām realizē tirdziņos Rīgā.
Tas nav siers, bet marmelāde
“Patiesībā tas nemaz nav siers, bet gan stingra ziemas ābolu marmelāde tumši brūnā šokolādes krāsā ar dzeltenīgiem lāsumiņiem, ko var sagriezt šķēlēs kā sieru. Saldi svaiga, ļoti garšīga,” kārdina Jānis, kuram pašam ābolu siers ļoti garšo. Tā sastāvdaļas ir tikai āboli un cukurs, kam “Buliņu” saimnieks vēl no garšvielām pievieno kanēli.
Par šāda ēdiena esamību uzņēmējs uzzinājis nejauši no kāda Bilskas pagasta iedzīvotāja cienījamā vecumā, kad abi pārrunājuši dažādas lietas. Pēc tam konkrētu recepti Jānis uzgājis senā, vēl vecajā pavārgrāmatā iespiestā drukā un nolēmis ābolu sieru pagatavot pats. Rezultāts sanācis labs, lai šo produktu varētu sākt ražot arī mazumtirdzniecībai.
Ja kāds nolēmis ķerties pie ābolu siera, tad ir jāapbruņojas ar lielu pacietību un domu, ka gatavās produkcijas iznākums būs mazs – aptuveni 10 procenti, secina Jānis Krieķis. Viņš no 30 kilogramiem ābolu iegūst aptuveni divus kilogramus ābolu siera. Vajadzīgās izejvielas uzņēmējs iepērk no kaimiņa Sandra Meldera, kuram Launkalnes pagasta piemājas saimniecībā “Melderi” ir liels ābeļdārzs.
Gatavojot ābolu sieru, vispirms ziemas šķirņu āboli ilgstoši (trīs līdz četras dienas) jāvāra lielā katlā. Visu šo laiku katlu nevar atstāt bez uzraudzības. Ābolu masa ir regulāri jāapmaisa, lai tā nepiedegtu. Pēc tam masu zem preses nogatavina divas līdz trīs nedēļas.
Pagaidām Jānis Krieķis ābolu sieru ražo tikai eksperimentāli, mazās sērijās, jo bez speciāla aprīkojuma, kādu vēl nav nopircis, process ir darbietilpīgs un laikietilpīgs.
Viņš pagaidām vāra ābolu sieru parastā katlā, un tāpēc viss ražošanas process ir roku darbs. “Ja man būtu speciāli katli, tad es saražotu vairāk produkta, varētu to vairāk izplatīt un ābolu siera cena uzreiz būtu zemāka. Taču man iekārtas vēl ir tikai priekšā. Tās maksā lielu naudu, ko pagaidām nevaru ieguldīt,” skaidro Jānis.
Sakārdina ar bērnības garšu
Ābolu siera mazumtirdzniecībai pēc “Buliņu” saimnieka pasūtījuma ir izstrādāts speciāls iepakojuma dizains – gaumīgas kastītes ar produkta logo 200 gramu ietilpībai.
Smiltenes puses veikalu plauktos tādas šobrīd velti meklēt, un Smiltenē pagaidām ir arī maz cilvēku, kuri Jāņa vārīto ābolu sieru ir nogaršojuši. Vieni no retajiem ir Smiltenes novada tūrisma informācijas centra darbinieki, kuri palīdzēja Jānim prezentēt ābolu sieru starptautiskajā tūrisma izstādē “Balttour 2016” Rīgā.
J. Krieķis savu ražoto ābolu sieru pagaidām pārdod Rīgas tirdziņos, taču vienlaikus meklē arī produkta realizācijas iespējas Smiltenes veikalu tīklos. Pircējiem jārēķinās, ka “Buliņu” ābolu siers savas cenas dēļ ir ierindojams ekskluzīvo našķu nišā, ko pircēji ar mazāku rocību ikdienā var arī neatļauties. Galvaspilsētā ābolu siera naskākie pircēji esot ārzemju tūristi.
“Jā, produkts sanāk dārgs,” piekrīt Jānis Krieķis, “taču to daudz arī nevar apēst. Ābolu siers nav kā kā konfektes, kad vari tās ēst citu pēc citas. Šis produkts ir koncentrēts. Apēd kādu šķēlīti, un pietiek. Kārums ir nodzīts.” Vecajā pavārgrāmatā arī esot rakstīts, ka ābolu sieru var uzglabāt ilgi, līdz pat diviem gadiem.
No “Ziemeļlatvijas” padzirdējusi, ka Smiltenes novadā kāds sācis ražot ābolu sieru, to grib nogaršot variniete Daina Stīpniece, jo uzreiz atceras savu bērnību pēckara gados, kad šo našķi gatavoja viņas vecmāmiņa.
Savulaik D. Stīpniece bija čakla lauku godu saimniece, gatavoja ēdienu kristību un kāzu mielastiem un bērēm Variņu un Palsmanes puses lauku mājās, taču pie ābolu siera gan nekad nav ķērusies. “Rudenī ar āboliem ir pilni dārzi. Varbūt man pamēģināt tagad?” spriež D. Stīpniece, jo gribot vēlreiz izjust bērnības garšu.
Pārliecināties par ābolu siera garšas īpašībām “Ziemeļlatvijai” nebija iespējams, tāpēc nākas paļauties uz ražotāja teikto.
Padomā vēl trīs produkti
Savukārt J. Krieķis teic, ka ābolu siers ir tikai sākums jaunā ēdienu līnijā. Viņš jau izstrādājis vēl trīs produktus, kuru nosaukumus līdz aprīlī vai maijā plānotajai palaišanai tautā nevēlas atklāt.
“Arī tie būs senlatviešu ēdieni, kuru garša mūsdienās ir aizmirsta, taču man tā šķiet interesanta. Agrāk cilvēki smagi strādāja, un viņiem vajadzēja veselīgu pārtiku, ar kuru var dabūt spēku,” piebilst Jānis.
Savas izstrādātās ēdienu līnijas produktus līdz ar jaunās tūrisma sezonas sākumu viņš piedāvās arī savā maizes muzejā un kafejnīcā “Kukaburra” Launkalnes pagastā, kur gatavos tos pats. Taču senlatviešu produktu ražošanu lielā apjomā bez Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansējuma Jānis atzīst par diezgan riskantu. Pagaidām tā ir tikai z/s “Buliņi” blakusnodarbe, savā ziņā – saimnieka hobijs, tāpat kā maizes cepšana pēc senas latviešu receptes.
VIEDOKĻI PAR ĀBOLU SIERU
Ēda pēckara gados
Daina Stīpniece, variniete: – Atceros, kā manā bērnībā, pēckara gados, ābolu sieru vārīja vecāmamma. Kad bija gatavs, viņa to ietina linu lupatiņā, nonesa pagrabā, uzlika virsū dēli un akmeni, lai noslogotu. Kad nācu mājās no skolas, ēdu. Bija labs, kā marmelādes konfekte. Pieaugušie mums, bērniem, ābolu sieru deva sagrieztu gabaliņos, kas bija apviļāti kartupeļu miltos, lai neķeptu pie rokām. Toreiz dzīvojām Palsmanes pagasta “Gala Rudbāržos”, un mūsu pusē ābolu sieru rudeņos vārīja arī citās mājās. Vieniem tas sanāca gaišāks, citiem tumšāks, bet tas laikam bija atkarīgs no ābolu šķirnes.
Degustējusi
“Balttour 2016” izstādē
Sanda Veismane, Smiltenes novada tūrisma informācijas centra vadītāja: – Tas ir ļoti dabīgs produkts, kas garšo kā ābolu marmelāde, bet konsistence ir mīksta, līdzīga Jāņu sieram. Garša ir ļoti laba, diezgan salda. Tas ir gan našķis, gan ļoti labs produkts enerģijai. Patīk arī kvalitatīvais, gaumīgais iepakojums.
