Man vienmēr ir bijis prieks par cilvēkiem, kuri paralēli maizes darbam, ikdienas skrējienam un rūpēm par ģimeni ir atraduši laiku un vēlmi darboties, lai radītu prieku ne tikai sev, bet arī vēl kādam citam. Nav svarīgi, vai cilvēki kopā zeķes ada, piparkūkas cep, rūpējas par bez mājām palikušiem dzīvniekiem, izdod literāro darbu kopkrājumu, dzied korī vai ansamblī, spēlē teātri. Neskatoties, ka laika un naudas maz, ka saule nespīd tik spoži, ka laukā pārāk bieži līts lietus un vakaros ir tumšs. Un dara ar tādu sirdsdegsmi, ka neviļus aizdomājos, vai tiešām dzīvē vairums domā tikai par maizi ar desu un nekam citam vairs neatliek laika un vēlēšanās. Un vai tad tiem, kuri palīdz citiem vai arī pilnveidojas paši, ir vairāk naudas un laika? Esmu pārliecināta, ka viņi cīnās ar tām pašām problēmām un likstām, kā visi pārējie, tikai viņiem pietiek enerģijas un ir vēlme savu dzīvi padarīt krāsaināku. Un no tās krāsainības tiek arī pārējiem. Aizvadītajās brīvdienās piedalījos Valkas novada literārās apvienības izdotās grāmatas “Ritums” atvēršanas svētkos. Mani tiešām pārņēma lepnums, ka novadā starp mums dzīvo cilvēki, kuri nebaidās savas slēptākās un brīžiem pat intīmākās domas ļaut izlasīt arī pārējiem. Lepnums, ka rokās varam turēt tik enerģētiski spēcīgi zaļas krāsas vākos iespiestu izdevumu, kurā noteikti ikviens atradīs kaut vienu rindiņu sev. Zinot šos cilvēkus, par visiem simts procentiem esmu pārliecināta,s ka viņi neapstāsies un turpinās mūs pārsteigt ar kaut ko jaunu. Lai viņiem izdodas!
