Šis laiks parasti Latvijā ir gada drūmākais un tumšākais periods, kad itin viegli iedzīvoties grūtsirdībā un nenosakāmās skumjās. Tā vien gribas paslēpties no visas pasaules zem siltas segas, aiz loga klausīties lietus radīto mūziku un ne ar vienu nerunāt un neklausīties pasaulīgās lietās. Taču man šo sajūtu palīdzēja no sevis izdzīt nesenā tikšanās ar Latvijā pazīstamo profesoru – vienu no spicākajiem kuņģa slimību dakteriem, vienkārši interesantu un fascinējošu, absolūti pozitīvu cilvēku – Anatoliju Danilānu. Viņš uzskata, ka cilvēks pats sev ir labākais draugs un dakteris. Galvenais, ko sapratu, nav vērts “cepties” par ikdienišķiem sīkumiem, arī negatīvajā atrast kādu pozitīvu noti un, vislabākais, prast pasmieties par sevi. Profesors atgādināja, ka starp mums dzīvo cilvēki, kuri kā darbu uzskata vaidēšanu, čīkstēšanu un ņemšanos par lietām, kuras nevar ietekmēt. Diemžēl šāda dzīves pozīcija atņem ne tikai dzīvesprieku, vēlmi nepadodies, bet arī veselību. Tas esot pat zinātniski pierādīts. Lai sevi uzturētu labā omā un pie labas veselības, galvenais ir kustēšanās. Arī lietainā un draņķīgā laikā, kurā pat saimnieks savu suni nedzen laukā. Dzīvespriecīgais profesors savā cienījamā vecumā katru dienu kājām nostaigā 15 līdz 20 kilometrus un jūtas vesels kā rutks. Ēd visu, ko priekšā ceļ, kā viņš pats mīļi saka, sieviņa, un jūtas gana spēcīgs un možs, lai joprojām ārstētu smagi slimus pacientus un lasītu lekcijas studentiem. Viņš uzsvēra, ka laimīgi ir tie cilvēki, kuri dzīvo daudzdzīvokļu namu augšējos stāvos, jo ir spiesti kāpt lejā un augšā. Lai vēl vairāk uzsvērtu kustēšanās nozīmi, viņš pastāstīja, ka mūsu organismā dzīvo 206 labākie ārsti. Proti, 206 kauli, kuri šūnas kustēšanās, staipīšanās un citu fizisko aktivitāšu laikā izdala īpaši nozīmīgu vielu, kas cilvēku pasargā no sirds un asinsvadu saslimšanām.
