Aizvien vairāk nedēļu pirms 18. novembra redzam cilvēkus, kuri pie apģērba nēsā sarkanbaltsarkanās lentītes, ar to demonstrējot savu attieksmi pret valsts dibināšanas svētkiem. 1918. gadā apņēmīgu nacionālistu grupa proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti. Šajā dienā vēl nebija nospraustas valsts robežas. Vairākus mēnešus pēc šī drosmīgā soļa norisinājās karadarbība – Krievijas impērija negribēja zaudēt nozīmīgu teritoriju. Tā vai citādi, taču joprojām tieši šī diena ir katram latvietim pati nozīmīgākā valsts svētku diena. 95 gadi neatkarības – daudz vai maz? Ja ņemam vērā, ka pusi no šī laika esam nodzīvojuši svešu varu jūgā, tad nav daudz. Salīdzinoši maz ko zinu par pirmās neatkarības laiku, taču lieliski atceros to agrāk nekad nepiedzīvoto eiforiju, kad valstiskā neatkarība tika atjaunota un arī pāris gadu pirms šī notikuma. Tā bija bezgalīga ticība ideāliem. Vai šie ideāli ir saglabājušies? Neraugoties uz visām ikdienā redzamajām nejaucībām, kuras ietekmēt nevaram, dziļi sirdī šie ideāli noteikti palikuši. Nenoliedzami, ka Latvijas valsts ir tās cilvēki. Cilvēki, kas to glabā savās sirsniņās, lepojas un mīl. Ikviens no mums ir Latvijai vajadzīgs, lai ar saviem darbiem, domām un viedokļiem to celtu un veidotu tādu, kādu vēlamies redzēt. Diemžēl katram laikmetam ir arī savas problēmas. Šodien Latviju nodarbina visai Eiropai raksturīgās grūtības. Rūgtums vien par to, ka Latviju tās skārušas visvairāk, ka plaisa starp valdošo eliti un tautu nemazinās. Tā bijis arī pirmās valstiskās neatkarības laikā.
