Ir teiciens – viduvējs skolotājs stāsta, labs skolotājs izskaidro, ļoti labs skolotājs demonstrē, izcils skolotājs iedvesmo. Ko īsti nozīmē būt pedagogam šodien, to devāmies noskaidrot pie Blomes pamatskolas direktores Mudrītes Vestfāles, kura Latvijas Republikas proklamēšanas 95. gadadienā saņēma Smiltenes novada domes apbalvojumu “Gada balva izglītībā”.
Mudrīte vairāk nekā četrdesmit gadus kopā ar saviem kolēģiem velta Blomes jaunās paaudzes audzināšanai un izglītošanai. “Ziemeļlatvija” ar Blomes pamatskolas direktori sarunājas viņas darba kabinetā, kur līdzās dažādiem apbalvojumiem atrodas dokumentu un papīru kaudzes. Ik pa laikam pie kabineta durvīm pieklauvē kāda kolēģe, vairākas reizes iezvanās arī direktores mobilais telefons. Pēc brīža ierodas novada Izglītības pārvaldes metodiķis, lai novērstu problēmas ar datoriem. Tā ir tikai neliela aina no direktores ikdienas notikumiem. Pirms sarunas Blomes pamatskolas direktore atvainojas, ka nav atbildējusi uz telefona zvaniem, jo nupat atbraukusi no sapulces Smiltenē.
Nenojauta, viss notika klusi un mierīgiMudrīte atklāj, ka neko nav nojautusi par kolēģu nodomiem izvirzīt viņu Smiltenes novada domes apbalvojumiem. Zinājusi vien to, ka 2012. gadā kolēģi rīkojušies tāpat, taču nesekmīgi. “Atceros, kolēģes pagājušajā gadā pēc tam dusmojās, ka nodomi izrādījušies veltīgi. Tagad viss notika tik klusi un mierīgi. Kad Smiltenes novada domes sēdē bija apstiprināts, kam piešķirt apbalvojumu, pie manis atnāca abas mācību pārzinītes un teica, esot kas sakāms – nu tad šuj kleitu! Pirmajā brīdī nesapratu, pēc tam jau pastāstīja. Tad sekoja raksts avīzē un paši svētki. Protams, pārņem milzīgs gandarījums,” saviļņojumu neslēpj Blomes pamatskolas direktore.Valsts svētku sarīkojumā pēc apbalvojuma saņemšanas un daudzo apsveicēju ziediem un labajiem vārdiem, arī Mudrītei bija kas sakāms. Tobrīd no saviļņojuma pār vaigiem ritēja asaras. Arī darbā skolā neiztiek bez asarām, neskatoties uz to, vai nostrādāti pieci, divdesmit vai četrdesmit gadi.
Kļūst par kolēģi saviem skolotājiemMācoties Blomes skolā, Mudrīte zināja, ka savu dzīvi vēlas saistīt ar pedagoģiju. Absolvējot vidusskolu Smiltenē, viņa stājās Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē, tomēr tā nenotika. Tajā pašā rudenī viņu uzrunāja toreizējā Blomes skolas direktore. “Saslima pirmās klases audzinātāja, direktore vaicāja, vai nevaru nākt strādāt. Piekritu! 18. oktobrī 18 gadu vecumā iegāju skolā kā 1. klases audzinātāja. Visi kolēģi bija manis pašas skolotāji, jo es jau tikai trīs gadus nebiju šajā skolā. Pieņēma mani labi, tas bija liels atspaids. Nepārtraukti no viņiem mācījos, ko un kā labāk darīt,” stāsta Mudrīte.Vērtīgākais, ko pamatskolas direktore ieguvusi no saviem bijušajiem skolotājiem un kolēģiem, ir prasme bērniem iemācīt cieņu vienam pret otru, pret pedagogiem, izprast robežas starp to, ko drīkst atļauties un ko ne. Līdzsvars ikvienā situācijā ir svarīgs. Tomēr mūsdienās to panākt ir arvien grūtāk.
Caur ērkšķiem uz zvaigznēm“Agrāk un arī joprojām šajā darbā man prieku sagādā tas, ka bērni neļauj novecot. Visapkārt valda kņada, katru dienu ir kaut kas cits. Tomēr jāatzīst, ka agrāk šis prieks bija biežāk. Šobrīd, ņemot vērā mūsu skolas specifiku (skolā tiek integrēti bērni ar uzvedības un mācīšanās problēmām – red.) un dzīvi kopumā, lielu gandarījumu sniedz apziņa, ka bērnu, kurš ar nelabu bagāžu atsūtīts no citas skolas, izdodas uzvest uz pareizā ceļa,” atklāj M. Vestfāle.Izglītības iestādē ir vairāki šādi gadījumi. Kāds skolēns, kurš pārnācis mācīties uz Blomes pamatskolu, sākotnēji bija ar uzvedības problēmām. Jau kopš pirmās dienas viņš necienīgi izturējās pret jaunajiem skolasbiedriem un skolotājiem. Arī direktorei viņš nekaunējās demonstrēt savu neiecietību un reizē vienaldzību. Strādājot katru dienu, laikam ejot, skolēna uzvedība uzlabojās. Atklājās, ka patiesībā viņam padodas gan mācībās, gan ārpusklases aktivitātēs. Nereti skolotājs ir ne tikai skolotājs, bet arī pilda psihologa un mammas misiju. “Šis gadījums ir visu skolotāju nopelns. Skolotāju kolektīvs ir vienots savos mērķos, visi iestājamies par to, lai ikviens bērns apgūtu izglītības programmas prasības un tiktu dzīvē uz priekšu,” papildina direktore.Lauku skolā pedagogi nekad neatsaka bērniem palīdzību, pat ja tas neietilpst viņa amata pienākumos un par to netiek saņemta samaksa. “Neveiksmes vienmēr var izlabot,” ar cerību sirdī saka direktore.Diemžēl piedzīvoti arī skumji mirkļi, kad pieauguši cilvēki atļaus paņirgāties par bērnu, kurš pārvarējis savu nedrošību un uzdrīkstējies uzstāties publikas priekšā. Izrunājot šos vārdus, Mudrītei acīs sariešas asaras. “Bieži aizdomājos par saviem skolēniem. Bērnam dzīve sākas ģimenē. Šis mazais cilvēks ir jāaudzina un to nevar izdarīt tikai ģimene vai skola. Ir jāsadarbojas un jābūt vienotiem. Savas steidzīgās ikdienas dēļ, vecāki bieži izlaiž bērnu ceļā galā un nemaz neienāk skolā. Bērniem ir ļoti svarīgi sajust vecāku vai vecvecāku atbalstu un sāp sirsniņa, ja viņu nav līdzās skolas pasākumos, kuros atklājas katra skolēna īpašās prasmes, spējas un talanti,” sabiedrību aicina aizdomāties direktore.VIEDOKĻIKo par Blomes pamatskolas direktori saka citi
Lāsma Ragovska, Blomes pamatskolas 6. klases skolniece:- Mūsu direktore – ir kam viņa patīk, ir kam nepatīk. Direktore nepasniedz stundas mūsu klasei, taču priecājos, ka varu viņu satikt gandrīz katru dienu. Visbiežāk viņa pretī nāk smaidīga. Dusmojas tad, kad bērni neklausa vai runā pretī citiem skolotājiem. Tie pārsvarā ir vecāko klašu skolēni – astotie vai devītie. Vēl man patīk, ka direktore ir stingra, jo tad var visu kārtīgi iemācīt. Blomes pamatskolā man ļoti patīk, te ir mani draugi un labi skolotāji.
Dzintra Palma, Blomes pamatskolas 9. klases audzinātāja:- Ar Mudrīti esam kopā mācījušās vienā skolā. Kad mācījos 8. vai 9. klasē, Mudrīte sāka strādāt par pionieru vadītāju. Blomes pamatskolā par pedagogu esmu nostrādājusi visus savus darba gadus, tieši tāpat kā Mudrīte. Pagājis ilgs laiks – četrdesmit gadu. Tāpat kā mums dzīvē viss ir mainījies, mainījusies ir arī mūsu skolas direktore. Uz šo brīdi viņu raksturoju kā ļoti mērķtiecīgu, kura skatās nākotnē, ne tikai strādā šodienai. Mudrīte vienmēr ir atsaucīga un izpalīdzīga, ja vien būs nepieciešams, palīdzēs gan skolēniem, gan saviem kolēģiem. Viņa neatteiks. Pirmajos darba gados bija izveidojies priekšstats, ka skolotāja bļauj, taču Mudrīte savas kļūdas ir atzinusi un spējusi mainīties. Direktorei nudien piemīt šī spēja. Vēl var lepoties par to, kā Mudrīte tur savu dzimtu kopā un turpina iedibinātās tradīcijas.
