Lai arī cik ekonomiski spēcīgi un patstāvīgi justos zemnieki, nākotnē lauksaimniecībā palikt konkurētspējīgiem un attīstīt tālāk ražošanu būs iespējams tikai kooperācijā.Par to pagājušajā nedēļā pārliecinājās grupa Vidzemes un Rīgas žurnālistu, apmeklējot Vidzemes agroekonomisko kooperatīvo sabiedrību un kooperatīvo sabiedrību “Trikāta KS”. Braucienu ar mērķi popularizēt kooperācijas kustību organizēja biedrība “Latvijas lauksaimniecības kooperatīvu asociācija” un SIA “Alpha Baltic”.Par redzēto zemnieku piensaimniecības kooperatīvā “Trikāta KS” rakstīsim nākamajā numurā.Strādā tālākai izaugsmeiVidzemes agroekonomiskā kooperatīvā sabiedrība ir Vidzemes un Latgales novadu zemnieku kooperatīvs, kurā pašlaik darbojas 260 biedru. Uzņēmums nodarbojas ar graudu pirmapstrādi, uzglabāšanu un realizāciju. Tā centrālais birojs un graudu pārstrādes komplekss atrodas Valmierā, bet struktūrvienība – Varakļānos. Kooperatīvs no graudaudzētājiem iepērk miežus, kviešus, rudzus, auzas un rapsi. Laika gaitā ir pieaudzis tā biedru skaits, paplašinājies ražošanas apjoms un tagad Vidzemes agroekonomiskā kooperatīvā sabiedrība ir viens no lielākajiem kooperatīviem valstī. Kooperatīvs izveidojās 1994. gadā, bet tādā formā kā pašlaik tas strādā kopš 1999. gada, kad uzņēmuma neto apgrozījums bija 89 tūkstoši latu. 2008. gadā tas bija palielinājies līdz 13340835 latiem.Kooperatīvās sabiedrības valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons stāsta, ka uzņēmuma attīstība notiks arī turpmāk. “Nākamgad graudu pieņemšanai esam paredzējuši uzcelt vēl trīs torņus, lai zemniekiem, nododot graudus, nebūtu jākavējas un viņi operatīvi varētu atgriezties uz lauka. Jaunajos torņos varēsim pieņemt 200 tonnas stundā. Kopā mums Valmierā ir 16 torņu. Divi jauni ir uzbūvēti Varakļānos. Tagad mēs no lauksaimniekiem varam pieņemt glabāšanā 45 tūkstošus tonnu graudu,” stāsta I. Jansons.Daļu graudu uzņēmums pārdod rudenī, bet tā, lai pārdot varētu līdz pavasarim. Lai būtu pastāvīgi ienākumi, jānodrošina nepārtraukta graudu plūsma. Nodrošina priekšrocībasAtrašanās kooperatīvā graudu audzētājiem nodrošina vairākas priekšrocības. Vispirms jau ir iespēja ieekonomēt līdzekļus, jo zemniekiem nav jāceļ kalte savā saimniecībā. Atkrīt arī laika tērēšana noieta meklēšanai izaudzētajai produkcijai. Novākto ražu saimnieks nodod sabiedrībai un tā tālāk meklē, kur to pārdot. Kooperatīvā iespējams saņemt arī dažādas ražošanai nepieciešamas izejvielas – kaļķojamo materiālu, pesticīdus, minerālmēslus un citas lietas. To visu iespējams iegādāties arī uz kredīta, norēķinoties par pavasarī nopirkto ar rudens ražu. Turklāt kooperatīva biedrs vienmēr var saņemt kvalitatīvu agronoma konsultāciju. Ja nepieciešams, kooperatīvās sabiedrības speciālisti aizbrauc uz zemnieka saimniecību un, novērtējot laukus, sniedz padomu uz vietas. Ik gadu sabiedrība rīko arī tā saucamās lauku dienas, lai saimnieki varētu gūt labu pieredzi citās saimniecībās.Par to, ka šīs priekšrocības ir pratuši novērtēt liela daļa lauksaimnieku, liecina pēdējos gados strauji pieaugušais kooperatīva biedru skaits. “Ja kooperatīvu veidošanos salīdzina ar šo procesu visā pasaulē, tad Latvijā kooperācija ir ļoti strauji attīstījusies. Šeit viss sabūvētais ir sagādāts tikai ar pašu spēkiem. Arī krīzes laikā neviens kooperatīvs nebankrotēja. Maksātnespēja gan piemeklēja vairākus privātuzņēmumus,” saka I. Jansons.Kā būtisku kooperatīvu biedru priekšrocībām salīdzinājumā ar saimniecībām, kas sabiedrībā nav iestājušās, valdes priekšsēdētājs min iespēju izmantot graudu pieņemšanas torņus. “Pašam zemniekam tādu uzcelšana prasītu lielu naudu, turklāt tas noteikti būtu risks, zinot graudu cenu svārstības tirgū. Savukārt mums ar saviem apjomiem torņu izmantošanas izmaksas ir zemākas,” skaidro I. Jansons. Kopā krīze pārlaista veiksmīgiLielu daļu graudu uzņēmums eksportē uz Dienvideiropu un Ziemeļāfriku, no sabiedrības graudus pērk arī Igaunija. Pati par savu pārstrādi kooperatīvā sabiedrība vēl nedomā. “Pārstrādātajai produkcijai Latvijā nav īpaši liels tirgus. Mūsu valstī ir divi miljoni cilvēku un varbūt pat tik daudz nav. Nav jēgas ražot, ja nav kur produkciju likt. Mēs ražojam to, ko var pārdot lielā tirgū un ko tas pieprasa,” stāsta valdes priekšsēdētājs.Kooperatīva biedriem gan nav tikai priekšrocības, bet ir arī pienākumi. Viņiem izejvielas jāpērk tikai kooperatīvajā sabiedrībā, jo šie ienākumi veido būtisku finanšu resursus turpmākajai attīstībai. Kooperatīva biedriem aktīvi jāpiedalās kopsapulcēs un kopīgi jārisina arī problēmas. “Tas, ka tā ir, apliecina krīze, kuru, pēc manām domām, pārlaidām ļoti veiksmīgi. Zemnieki bija ļoti pretimnākoši un saprata, ka iepirkuma cenas nevaram noteikt augstākas,” skaidro I. Jansons.To, ka zemniekiem ir izdevīgi būt kooperatīva biedriem, atzīst arī viens no lielākajiem graudu audzētājiem Smiltenes novadā Ivars Ādamsons. Viņš ir arī kooperatīvās sabiedrības padomes priekšsēdētājs. “Esmu pats savā praksē pārliecinājies, ka kooperācija ir izdevīga. Biju nolēmis savā saimniecībā celt kalti. Kad aprēķināju iespējamās izmaksas, man iznāca miljons eiro. Tad nodomāju, kādēļ man tā jāceļ, ja varu nopirkt divas piekabes un ar tām graudus atvest uz Valmieru. Kaltei nolemto miljonu radās iespēja ieguldīt kaut kur citur. Te es kā kooperatīva biedrs un tātad arī viens no īpašniekiem par pārdoto ražu varu saņemt tik, cik graudi reāli maksā tirgū. Iepriekš ir gadījies, ka privātfirmai esmu bijis spiests pārdot graudus par minimālo cenu, un, ja arī tā vēlāk ceļas, es vairs ne uz kādu peļņu tik un tā nevaru cerēt. Te es savam darbam jūtu stabilitāti. Te man graudus izšķiro un bez manis sagatavo produkciju realizācijai,” stāsta I. Ādamsons.Augšanai vēl ir daudz iespējuTomēr kaut arī kooperācija Latvijā attīstās diezgan strauji, procentuāli tajā vēl nav pat puse no visiem lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem. Skandināvijas valstīs, piemēram, kooperācija aptver 80 procentus lauksaimnieku. Tas nozīmē, ka mūsu valstī šai kustībai vēl vajadzētu augt un augt. Vēlos uzzināt, kāds ir iemesls lielas daļas zemnieku atturībai. I. Ādamsons domā, ka viens no iemesliem varētu būt saimnieku bažas, ka viņus atkal kāds vēlas apkrāpt. “Nav noslēpums, ka daudzi par neveiksmēm vaino un lamā valdību, un ir tiešām bijuši gadījumi, kad mēģina iedzīvoties uz ražotāju rēķina. Taču jāatceras, ka te mēs visi kopā esam saimnieki ar savām balsstiesībām un paši nosakām, ko un kā darīsim. Nav katram savā sētā jāceļ ražošanas objekti, bet labāk salikt naudu kopā un visiem uzcelt objektus ar lielām jaudām, kas padara ekonomiskāku saimniekošanu,” apliecina I. Ādamsons. Arī attiecībā uz pārstrādi zemnieks nav tik kategorisks kā I. Jansons.“Ir tāds teiciens – nekad nesaki nekad. Ja mainīsies pieprasījums tirgū un būs izdevīgi pārdot bulciņas, dabūsim mobilās dzirnavas un darīsim arī to,” sola I. Ādamsons.Galvenais ir saprast, ka kooperācija veicina paša graudu audzētāja saimniecības attīstību, savukārt attīstītas zemnieku saimniecības sekmē arī kooperatīva tālāku ekonomisku nostiprināšanos.
