Savulaik Franklins Rūzvelts teicis, ka par politiķi var strādāt tikai cilvēks, kuram āda ir bieza kā degunradzim. Šo patiesību visspilgtāk pierādījusi Solvita Āboltiņa, kura aizvadītā mēneša laikā ar apbrīnojamu stūrgalvību novedusi pašas vadīto partiju tuvu pilnīgam sabrukumam. Pašreizējā politiskā situācija Latvijā man lielā mērā atgādina laiku pirms Kārļa Ulmaņa rīkotā valsts apvērsuma 1934. gadā, kad šāds radikāls risinājums faktiski bija vienīgais iespējamais solis, lai glābtu valsti no daudz sliktākiem variantiem. Šādu salīdzinājumu varu pamatot ar to situācijas aprakstu, kādu savās agrāk nepublicētajās atmiņās devis mūsu novadnieks Alfrēds Bērziņš. Par līdzīgu tēmu izteicies arī bijušais Saeimas deputāts Valdis Liepiņš, kurš katru gadu mēdz tikties ar savas agrākās mītnes zemes tautiešiem Toronto pilsētā. Citēju pēc avīzes “Latvija Amerikā” (2016. g. 23. janv.): “Latvija patlaban ir novesta visgrūtākajā politiskajā situācijā kopš neatkarības atgūšanas. Politiskais haoss, gļēvulība, atbildības neuzņemšanās, intrigas un savstarpējas politiskās cīņas un manevrēšana ir prātam neaptverama situācija hibrīdkara apstākļos, kad mums būtu jāsaprot, kādās briesmās atrodamies.”Situāciju sarežģītāku dara arī Valsts prezidenta slimība, ko savās interesēs prot izmantot visi tie spēki, kuri Latviju labprāt redzētu kā valstiskuma drupu kaudzi. Ne velti Kremlis pretēji diplomātijā pieņemtajai praksei pārāk ilgi nav veicis pieredzējušā vēstnieka Vešņakova nomaiņu – laikam tiek uzskatīts, ka pašlaik nav piemērots brīdis šim solim. Un tas taču ir nepārprotami redzams, ka, nespējot ietekmēt valdību, Vešņakovs par savu ietekmes lauciņu izvēlējies Rīgas domi. Minēšu tikai vienu faktu.Jau gadus desmit tiek risināts jautājums par Okupācijas muzeja piebūves celtniecību pēc Gunāra Birkerta projekta. Līdz šim viss noritēja daudzmaz sekmīgi, teju jau vajadzēja slēgt līgumus ar būvniekiem, te pēkšņi it kā no aizmiega pamodās arhitektu komanda ar Gailes kundzi priekšgalā, kas projektu atzina par galīgi nekvalitatīvu. Ir pat grūti saprast, kāpēc populārai arhitektei ievajadzējās celt trauksmi, var tikai pieļaut, ka dāmai ievajadzējies iegūt lielāku personisko publicitāti. Kad savulaik citi arhitekti iestājās pret Nacionālās bibliotēkas projektu, bija skaidrs, ka cilvēki sajutuši labu iespēju brangi nopelnīt, ja vien Birkerta projekts tiktu norakts. Grūti iedomāties, ka šāds arguments būtu arī Gailes aktivitāšu pamatā. Bet varam gan pieļaut, ka ir bijuši spēki, kas Gaili piespieda tā rīkoties.Pašreizējais notikumu risinājums ar Rīgas pilsētas būvvaldes kategorisko spriedumu piebūvi muzejam necelt vispār mudina raudzīties to spēku virzienā, kuri punktuāli cenšas pildīt no Maskavas nākušās norādes. Par to žurnālā “Ir” nupat izteicies Aivars Ozoliņš. Protams, mēs nevaram apgalvot, ka Krievijas vēstnieks Vešņakovs tiešā veidā devis šādu rīkojumu Ušakovam un viņa komandai, bet skaidrs gan ir tas, ka Vešņakovam šāds risinājums ļoti patiktu. Un skaidrs arī tas, ka saskaņiešiem kā politiskam spēkam pats vārds “okupācija” mēdz uzdzīt zosādu, tāpēc arī Okupācijas muzejs tiem kā dadzis acī. Un nav pārāk jābrīnās, ka būvatļauju devēji, paši būdami latvieši, gatavi paklausīt jebkuru rīkojumu no to puses, kuri aktīvi izvērsuši hibrīdkaru pret Baltijas valstīm. Jā, jā, tas arī ir hibrīdkarš, ko pašlaik pret Latviju veic Kremļa politiķi un specdienesti. Šajā ofensīvā tiek izmantoti arī dažu mūsu patriotu senākie grēciņi, jo kādreizējie VDK papīri glabājas Maskavā, un ar tiem iespējams šantažēt jebkuru, kurš vēlas slēpt savas jaunības kauna lappuses. Salīdzinājumam varu minēt to, kā savulaik Latvijas pagrīdes komunisti (Ansis Kadiķis) ar cara laiku papīriem šantažēja ģenerāli Radziņu, mūsu godavīru novedot pašnāvībā.Jautājums – kā mēs galu galā spējam pretoties šādam hibrīdkara variantam? Neesmu informēts par mūsu drošības orgānu ieinteresētību, bet skaidrs, ka politiķu savstarpējo domstarpību risināšanas veidi ir labs fons Kremļa nodomiem.Arī notikumi Krievijā, Eiropā un pasaulē kļūst aizvien dramatiskāki. Un ne jau tikai bēgļu krīzes dēļ, ko galu galā ar politisko gribu iespējams risināt. Satraucoša ir naftas cenu dramatiska pazemināšanās, kas daudzām naftas eksportētājvalstīm nozīmē šā produkta pārdošanu zem pašizmaksas. Krievija ar Sīrijas bombardēšanu cerēja kaut nedaudz savu stāvokli uzlabot, bet Saūda Arābija stingri nolēmusi noturēt zemu cenu līmeni, lai it kā mazinātu ASV slānekļa naftas konkurenci. Bet nu jau tirgū iesaistās Irāna ar savām milzīgajām iespējām.Tas nozīmē, ka Krievija nonākusi ekonomiski ļoti smagā situācijā, un tas ir faktors, kas ļaunuma politiķu apsēsto lielvaru padara pilnīgi neprognozējamu. Tas mūs patiešām biedē.Savukārt pasaulei kopumā pašreizējās naftas cenas var atnest arī ekonomiskus ieguvumus. Jau redzam, ka Irānas prezidents ceļo pa Eiropu un slēdz vienu līgumu pēc otra, tuvāko gadu laikā dodot stagnējošajai rūpniecībai otro elpu. Bet ir vēl kāds cits moments, ko ne vienmēr esam novērtējuši. Tas ir jautājums par alternatīviem enerģijas avotiem. Līdz šim līdzīgiem projektiem lielāko pretestību izrādīja lielās naftas kompānijas, lai novērstu jebkādu konkurenci. Tagad redzams, ka krīze naftas tirgū var ieilgt, ASV naftas giganti pārtrauc investīcijas jauna atradņu izmantošanā, tajā vietā uzsākot sev neraksturīgu ieinteresētību biogāzes, saules un vēja enerģijas izmantošanā. Varam paredzēt, ka ar saviem milzīgajiem finanšu līdzekļiem līdzšinējie naftinieki spēs tiktāl attīstīt jaunākās tehnoloģijas, ka arī saules paneļu ražošana kļūs daudzkārt lētāka un paneļi būs ar daudz augstāku lietderības koeficientu. ASV šis process sācies visai vētraini, un būs arī rezultāti.Jaunāko tehnoloģiju cienītāji daudz jūsmo par iecerēm pilnveidot tā saukto bezpilota (bez šofera) automašīnu ražošanu. Jā, arī tas visai drīzas nākotnes risinājums, bet nevajadzētu domāt, ka tad visas vieglās automašīnas brauks bez šofera pie stūres. Jaunā iecere paredzēta smagajām mašīnām jeb fūrēm, kuras tad varēs braukt 24 stundas diennaktī. To der ielāgot jūsmotājiem.
