Šonedēļ man bija izdevība apsveikt “Ziemeļlatvijas” redakcijas rīkotā konkursa “Meklējam lieliskāko skolotāju!” laureātus. Lasot skolēnu iesūtītos ieteikumus par saviem skolotājiem – favorītiem, goda vārds, acīs iezagās nodevīgs miklums. Tas no saviļņojuma, jo biju patīkami pārsteigta, ka mūsdienu skolu jaunatne prot pateikties saviem skolotājiem. Ja divpadsmit gadus vecs bērns raksta, ka viņam pirmā skolotāja joprojām ir mīļa un vajadzīga, tāpēc katru dienu ir vēlme skolotāju satikt, tad tik tiešām ir prieks par mūsu pedagogu varēšanu un profesionālo pieredzi. Un ne tikai – arī par dzīves gudrību, vēlmi ieklausīties otrā un pieņemt cilvēkbērnu tādu, kāds viņš ir. “Man skolotājā patīk godīgums, dzīves pieredze, spēja saprast un uzklausīt bērnus, stipri nebārties, vienmēr būt priecīgai. Arī tad, ja pašai mājās notikusi nelaime,” tā par savu skolotāju raksta kāda Valkas pamatskolas skolniece. Izlasot šīs rindas, top skaidrs, ka bērni savos skolotājos visaugstāk vērtē cilvēcību un sapratni. Un tas, šķiet, dzīvē ir pats svarīgākais saskarsmē ar cilvēkiem, īpaši jau bērniem, pusaudžiem un jauniešiem. Par to, ka skolotāju ikdiena ir vairāk nekā smaga, pārliecinājos personīgi, vadot dažas sociālo zinību stundas Valkas pamatskolas 5. un 6. klašu skolēniem. Lai gan skolā bija jūtama svētku noskaņa, jo bija Skolotāju diena, tomēr bērniem noritēja stundu darbs. Iziet klases priekšā, interesanti stāstīt un piesaistīt bērnu uzmanību, kā arī sekot, lai klasē būtu klusums un kārtība, nav joka lieta. Bērni ir tik dažādi, bet skolotājam ir jāprot atrast vienojošu lietu, kas viņus saturētu kopā. Vieniem tas izdodas labāk, citiem – sliktāk.
