Svētdien, 27. martā, vēl agrā rīta stundā ešelons no Strenčiem sāka kustēties. Sirdis tika plosītas, atskanēja raudas, vaimanas, kliedzieni. Un tad – kaut kur sastāva vidus vagonā sāka dziedāt: Kungs, paliec klāt, kad bēdu vētra ceļas!
Dziesma tika uztverta visos vagonos, dziedāja viss ešelons. Dziesma plūda pacilāti, ļoti spēcīgi un skaļi, to varēja dzirdēt, vagoniem ritot. Notika brīnums, kļuva vieglāk, nāca apskaidrība. Pār visiem bija dziesma vienotāja.
Pēc dažām dienām mūsu vagonā nokļuva zīmīte ar dziesmas vārdiem, kurus tagad tik bieži atskaņo arī radio:
Vakars kluss pār zemi laižas,
Lauku sētas miegā grimst…
Vēl pēc dažām dienām ‒ “Šķiršanās no Dzimtenes”.
Aust rīta gaisma bāla pār kalniem,
ielejām,
Un vēja plūsma viegla dzimtenes
ardievas nes.
Drīz atskan vilcienu svilpe, mums
projām jāsteidzas,
Pār latviešu sāpošām sirdīm sāk
sāpju straume plūst.
Vēl lēca saulīte zeltā un čukstēja
Latvijas sils:
Ar dievu, dzimtā zeme, ar dievu,
Latvija!
Uz nezināmu mērķi rit mūsu
ešelons,
Pār Dzimtenes kalniem un lejām
slīd atvadu saules stars.
Vai kādreiz lemts būs redzēt vēl
tevi, Dzimtene?
Vai tavos kalnos, lejās vēl kādreiz
dziedāšu?
Dziesma tika pārrakstīta un nākamās dienas pieturā atkal nodota tālāk gan uz citiem vagoniem, gan arī tad, kad radās izdevība, uz citiem ešeloniem.
Apmēram pēc divu nedēļu ļoti smagā, nogurdinošā brauciena nokļuvām Asino. Tika pavēlēts atstāt vagonus.
Dzeloņdrāšu apjoztā laukumā dēļu barakas. Pavēle doties uz barakām. Apkārt vagoniem dziļas kūstoša sniega kupenas. Un kupenā no vagona izmesta akla tante raud, vaimanā, lūdz Dievu un apkārtējos: “Cilvēki, nepametiet!”
Iekārtojamies barakās. Divos stāvos tumšpelēku neēvelētu dēļu plaukti. Tur ēdam, raudam, sēžam, guļam.
Mums pie pretējās sienas ierūmējusies Velta Cīrule no Jērcēniem ar meitu Ilgu (11-12 gadi) un zēniem pirmsskolas vecumā Juri un Jāni.
Ilgai līdzi ābece ar krāsainu gaismas saucēju gaili uz vāka. Ilga sauc pie kārtības brāļus, grib iemācīt lasīt. Zēni ir kā velniņi no Blaumaņa pasakas, skrien pa barakas vidu, sāk lēkt pa lažu otro stāvu, no barakas viena gala līdz otram. Ilga apsauc. Bet puiku nebēdnības pārtrauc apkārtējo vaimanas un raudas. Velnēni dara labus darbus, ir dzīvespriecīgi, sprigani, spiedz un kliedz.
Pēc gadiem uzzinām, ka zēni aizgājuši uz taigas ezeru makšķerēt un nav pārnākuši. Visi sādžas iedzīvotāji piedalījušies puiku meklēšanā taigas biežņā. Nav atrasti. (Dzīvojam citā sādžā aptuveni 50-70 kilometru attālu.) Cīrule nomira cerot, ka puikas dzīvi.
Daudz pozitīva vienmuļā baraku ikdienā ienes skolotājs no Smiltenes Jānis Ķīlis. Liek vakarā saposties, kam līdzi tautastērpi vai baltas blūzes – tos uzvilkt un vakarā pie upes nākt dziedāt. Vīriešiem jāiet tūliņ sakraut ugunskuru. Kad vakarā sapulcējamies, priecīgās liesmās deg milzīgs taigas koku krājums. Dzirksteles lido lielā augstumā. Ātri sakārtojas koris. Un dziedam. Draudzīgi un skaļi. Kaut mirkli atkāpusies mūsu nelaime. Esam kaut sāpēs, bet vienotā vainagā sieti. Gaiši.
Jau otrā rītā buļļu vai vārgu zirgu pajūgi ir klāt, lai aizvestu un izkaisītu mūs taigas plašumos. Atbraukušie biedē ar nabadzīgo novalkāto apģērbu, briesmīgiem apaviem. Īstu nabadzību ieraudzījām vēlāk, savās sādžās, kur nonācām. Vēl esam kaut cik apģērbti, apauti. Bagātās Sibīrijas cilvēki ir bada un visāda veida trūkuma nomocīti. Viņi ir tā nomocīti, ka nespēj pat nekam pretoties. Dzīves ikdiena ir tik primitīva. Glāze kandžas un sauja skābētu kāpostu, silta krāsnsaugša un nepārvarams slinkums.
Krievu kultūra iemāca mīlēt pufaiku, kirzas zābakus un skābus kāpostus.
Kopā ar mums ir Latvijas skolotāji. Mūsu sādžā Aleksandrs Ūsāns no Valkas un Jānis Delviņš no Ēveles. Labie, gudrie Ēveles skolotāji. Paldies! Paldies par Delviņiem sūtītajiem žurnāliem, avīzēm! Tas bija gaismas stars tumsā. Lasījām, mācījāmies latviski izteikties. Citu izklaižu nebija. Bija labi un inteliģenti skolotāji Čudatu vidusskolā, kas paši mīlēja un mums pašaizliedzīgi mācīja Puškinu, Turgeņevu, Ļermontovu un Gorkiju. Un dziļi iekalt fiziku un matemātiku pēc Kiseļova. Viņi paši bija stipri, garā stipri, gudri krievi, kas aizrāva mūs. Mēs nedrīkstējām nolaisties, citādi būt. Latviešu bērni, izlīduši no būdu un zemnīcu tumsas, skolās paši kļuva gaišāki, nešaubīgi zinot vienu – tikai mācīšanās, tikai skolas ir glābiņš apkārtējai nežēlībai un tumsonībai.
Un gudrie mūsu vecāki. Zemnieki, kas pārsēja izkaptis, lai sāktu pļaut ar vienroci, kartupeļus vairs nestādīja ar lāpstu, bet izkala spīļarklus. Tikai krievietes nevarēja iemācīt govis turēt siltās kūtīs, dzirdīt ar apsildītu ūdeni. Liels bija pieprasījums pēc pienīgām latviešu govīm. Tikai vēl arvien pastāv negrozāms ticējums, ka latvietes visas bijušas raganas, kas pašas aizbrauca un govīm pienu paņēma līdzi.
Būsim lepni par savu pagātni! Liels bija mūsu ieguldījums, lai būtu bagātīgas ražas tīrumos, sakoptība pagalmos un gara stiprums un gaišums mūsos pašos.
Latvieti! Esi stiprs un lepns!
Andrejs Eglītis: “Svētīgs, kas nestāv tautas postam malā!”
