Pēdējos mēnešus biežāk nekā iepriekš sanāk braukāt uz tuvākiem un tālākiem Latvijas novadiem. Laikā, kad dienas kļūst aizvien īsākas, neizbēgama ir tumsa. Krēslā un tumsā gan maziem, gan lieliem ceļiem ir kas kopīgs – lielceļa eņģeļi jeb cilvēki bez atstarotājiem. Esmu pateicīga, ka man ir laba redze. Tomēr ne reizi vien, izmainoties uz kāda šaurāka ceļa ar pretimbraucošo automašīnu, pie sevis lūdzu, kaut gar ceļa malu neietu neviens gājējs, kuru bez atstarojošā elementa vai spilgtas gaismas kabatas lukturīša pamanīt ir teju neiespējami. No saviem novērojumiem varu secināt, ka vieglprātīgāk pret dzīvību izturas gados vecāki cilvēki, kuri ir ne tikai neredzami, bet mēdz pārvietoties kājām pa ceļa braucamās daļas malu. Vēl viens secinājums, uz autoceļiem grūti pamanīt arī tos, kuri pie apģērba ir piestiprinājuši atstarotājus, kas vizuāli lidzinās velosipēdiem paredzētajiem. Neticu, ka cilvēkam nav 70 santīmu, lata vai nedaudz vairāk, par ko iegādāties atstarotāju, tādējādi pasargājot savu dzīvību, kas mums jau tā ir ļoti trausla. Jā, varbūt nāksies atteikties tajā brīdī no kā kārotāka par atstarotāju, kabatas lukturīti vai atstarojošās vestes, bet tādā gadījumā, ko jūs uzskatāt par vērtību? Kad nākamreiz lasīsiet ziņu virsrakstos, ka diennakts tumšajā laikā automašīna uz autoceļa nāvējoši traumējusi gājēju bez atstarotāja, iedomājaties, tas taču varējāt būt jūs. Vai tiešām neviens jūs negaida mājās? Sargiet sevi!
