Par to, ka izdaudzinātā krīze nav ietekmējusi latviešu mīlestību pret sava zemes pleķīša iekopšanu un izdaiļošanu, esmu pārliecinājusies vairākkārt. Piektdien kopā ar dažiem kolēģiem radās iespēja apskatīt vairākus skaistus ziedošus dārzus Valkā. Atklāti sakot, mani pārņem balta skaudība, raugoties uz dārzkopju darba augļiem – pārdomāti izplānotām puķu un skujeņu dobēm, dārza dekoriem, iekārtotām lapenēm, kur patverties no karstajiem saules stariem, un arī miniatūrām strūklakām, kur veldzēties pašiem un ģimenes mīluļiem – suņiem. Aplūkojot šos dārzus, neviļus nāku pie secinājuma, ka bez mīlestības te nekas nesanāktu. Lai gan dažas ģimenes kautrīgi teica, ka dārzs vēl ir tapšanas stadijā, tomēr mēs centāmies pārliecināt, ka jau tagad ģimene ir iekārtojusi īstu miera un labsajūtas oāzi. Gribas uzslavēt Imantu un Leldi Šteinus, kuri radījuši latviešu mentalitātei tuvu dārzu. Šteiniem pagalmā aug pat valriekstu koks, kurš drīz dos arī augļus. Ģimene mēģinājusi izveidot par nelielu molu, kas iestieptos Pedeles upē, bet plāns īsti nav izdevies. Toties, stāvot uz tā, var klausīties varžu dziesmas un ūdenī vērot bebru rotaļas. Patīkami mūs pārsteidza arī Sarmītes Kurmejevas paveiktais. Lai bērniem būtu kur rotaļāties, dārzā ir uzstādītas varenas šūpoles un iekārtota smilšu kaste. Toties celiņi nav vis izlikti ar tik ierasto bruģi vai vienkāršām betona plāksnēm, bet gan pašu vāktiem akmentiņiem. Oriģināli, lēti un acij tīkami!
