Bijušajā Valkas rajona teritorijā strādā daudz cienījamu meža speciālistu, taču šī ir pirmā reize, kad Ziemeļvidzemes virsmežniecības administrācija laikrakstam “Ziemeļlatvija” paziņoja, ka apraksta vērts ir Valkas mežniecības mežsargs un virsmežniecības patalogs Vasilijs Kolačs, kuram 10. februārī svinama 50 gadu jubileja, un kurš mūsu pusē ir zinošākais vīrs par meža slimībām un kaitēkļiem.Neplānoja palikt LatvijāV. Kolačs pēc meža tehnikuma beigšanas Ukrainā 1982. gadā Latvijā ieradās labākas peļņas meklējumos kā vienkāršs meža cirtējs. Tolaik mežziņa vietnieks Ukrainā varēja nopelnīt 110 rubļu mēnesī. Jaunam cilvēkam tā bija pārlieku maza samaksa, bet Latvijā vienkāršs meža cirtējs pelnīja vismaz četras reizes vairāk. Tā nu viņš kopā ar tautiešu brigādi ieradās Saules mežniecībā. Latvijā viņus dēvēja par gucuļiem. Čakli un strādīgi cilvēki bija. Vasilijs nebija plānojis te palikt, vien kādu sezonu piepelnīties, taču iepazinās ar jauku meiteni lietuvieti Irinu, kura ir dzimusi Valkā, un turpmāko darīja jaunība un mīlestība. Kāzas notika Ukrainā, bet pēc tām abi devās atpakaļ uz Valku.Vasilijs Saules mežniecībā sāka strādāt oficiāli par koku gāzēju, bet jau pēc trīs mēnešiem viņam piedāvāja darbu Strenču MRS par iecirkņa tehnisko vadītāju. Pavisam drīz viņš kļuva par mežniecības priekšnieku. “Var jau ironizēt un smiet par padomju laiku, taču mēs godīgi strādājām, turklāt ne slikti. Saules mežniecība izpelnījās kabākās karogu Strenču MRS.1993. gadā V. Kolačam piešķīra Latvijas pilsonību, ar ko viņš ļoti lepojāa. Viņš viens no pirmajam Valkas pusē iestājās zemessardzē. “Pie sevis nospriedu, ka atpakaļceļa nav. Tepat ir jādzīvo un jāstrādā. Jo vairāk tāpēc, ka 1984. gadā piedzima meita Ramina, kura mācījās latviešu skolā,” atceras meža speciālists.Meža veselība ir pasliktinājusiesPēc valsts neatkarības atgūšanas meža dienestā sākās vairākas reorganizācijas, un pašlaik Vasilijs strādā Ziemeļvidzemes virsmežniecībā par inženieri meža aizsardzības jautājumos bijušajos Cēsu, Valmieras un Valkas rajonos. Tieši šajā nozarē viņš savulaik aizstāvēja augsti novērtētu diplomdarbu, beidzot Jelgavas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultāti. Vēl viņš ir Valkas mežniecības Pedeles apgaitas mežsargs. Vasilija uzraudzībā ir piecarpus tūkstoši hektāru meža.Jautāts, cik vesels ir Latvijas mežs, speciālists atbild, ka beidzamajos gados meža veselības stāvoklis ir pasliktinājies. Tas notiek ekoloģisko izmaiņu rezultātā, turklāt 2005. gada janvārī un arī pērn notika plaša mēroga vējgāze. Tā kā īpašums ir svēta lieta un to nedrīkst aizskart, tad ne visi privātīpašnieki savu mežu sakārtoja. Daudzi joprojām neliekas zinis par to un ārzemēs dzīvojošie pat nezina par vējgāzi. Kaitēkļiem bojātie koki ir īsts saldēdiens. Tie intensīvi vairojas un uzbrūk arī kaimiņu mežam. Ir bijušas lielas problēmas ar rūsgano zāģlapseni, ar lielāko kaitēkli astoņzobu mizgrauzi un pēdējā laikā ar bruņutīm. Tās Latvijā ieradās no Lietuvas pierobežas Jēkabpilī.Pazīstamais meža kaitēkļu speciālists zinātņu doktors Agnis Šmits bija ieradies Ziemeļvidzemes virsmežniecībā vienā lielā kailcirtē un kaut ko intensīvi meklēja, nesakot V. Kolačam, ko meklē. Kad zinātnieks, pukodamies paskaidroja, ka meklē bruņutis, patalogs atbildēja, ka te to nav. “Tad ir baigā laime!” priecājies A. Šmits. Tā kā V. Kolačs ar šo kukaini nebija saskāries, tad zinātnieks viņu uzaicināja doties uz Jēkabpili, lai iepazītu šo bīstamo kaitēkli, kurš nešķiro koka vecumu. Audze izskatās kā apdegusi.Ievēro savus dzīves principusV. Kolačs ir ļoti priecīgs par to, ka dzīve viņu ir savedusi kopā ar tādu izcilu mežinieku kā Vili Krūmiņu. “Jaunībā ir ļoti nozīmīgi satikt zinošu cilvēku, lai iepazītu mežu,” atzīst Vasilijs. Gluži tāpat ir ar Andreju Valdēnu. “Man patīk cilvēki, kurus es labi saprotu un viņi mani saprot. Man nav ienaidnieku, jo cenšos turēties pie principa: ja saku jā, tad tiešām tas ir jā, ja nē, tad noteikti nē. Ja godīgi pasaku nē, tad varam saglabāt labas attiecības. Un vēl, man nav kauns pajautāt, ja kaut ko nezinu vai nesaprotu,” savus dzīves principus pauž Vasilijs, un visi viņa draugi un paziņas to zina. Vēl viena vērtīga viņa īpašība ir cenšanās novest līdz galam visus iesāktos darbus, jo tikai pilnīgs rezultāts dod patiesu gandarījumu. Tas arī palīdzējis iesakņoties latviešu vidē.Ar tikumu no RietumukrainasViens no viņa priekiem dzīvē ir sešgadīgais mazdēls Raimonds Videmanis, kuram vectēvs māca uzturēt kārtībā māju un tās pagalmu. Abi kopā iekārto puķu dobes. Vasilijs atzīst, ka viens neko izdarīt nevar. Strādā visa ģimene. Valcēnieši zina, ka Kolaču ģimenei ir viena no skaistākajām mājām Valkā. Saimnieks atzīst, ka ikvienas mājas uzturēšanai nepieciešams daudz darba, līdzekļu un laika. Kad ģimene to nopirka pirms padsmit gadiem, tas bija īsts grausts ar atkritumu bedri. Kopā ar tautasbrāļu – ukraiņu – palīdzību šo vietu daudzmaz saveda kārtībā gada laikā un tad pakāpeniski sākās īstā būvniecība. 2003. un 2007. gadā pilsētā izsludinātajā konkursā par sakoptāko māju šo atzina par labāko. Vasilijs tagad ļoti priecājas par to, ka kaimiņi cenšas turēties līdzi. Pērn arī kaimiņmājai piešķirts šis cienījamais tituls. Iespējams, šo tikumu viņš mantojumā ir paņēmis līdzi no Rietumukrainas, jo arī tur ir augsta mājas kultūra.Nostalģijas vairs navViens no Kolaču ģimenes redzamākajiem un nozīmīgākajiem darbiem pilsētā ir aktīvā piedalīšanās pareizticīgo dievnama celtniecībā. Vasilijs negrib par to runāt, jo Viņš tur augšā visu redz, bet lielīšanās ar tādām lietām šajā ģimenē nav pieņemama. Viņam ļoti patīk, ka pareizticīgie draudzīgi sadzīvo ar luterāņiem. Abu draudžu cilvēki viesojas cits pie cita.Jautāts, vai sirds nevelk uz Ukrainu, Vasilijs atbild, ka kad vien ir iespēja un brīvs laiks, viņš turp dodas, taču patiesībā esot pilnīgi iesakņojies Valkā, jo ģimene, draugi, paziņas un īpašumi ir te. Nekādas nostaģijas pēc Karpatiem vairs nav. Protams, ukraiņu tradicionālos ēdienus gatavo joprojām, sevišķi Karpatos iecienītos kāpostu tīteņus, kuri ir mazāki par Latvijā ierastajiem. Vasilija sievai Irinai tos gatavot iemācīja viņa mamma. Sākumā gan tas padevies ar grūtībām, taču ātri iemācījusies. Mājās virtuvē Irina ir pilnīga saimniece un vīrs tur nejaucas. Viņa rūpe ir sagādāt gaļu. Savukārt dabā vīriešu pulciņā viņš labprāt uzcep šašliku.Meža izciršana ir piebremzētaV. Kolača vaļasprieks ir medības. Viņš pasmaida, ka veiksmīgs mednieks. Pie mājas redzamas trofejas. Vasilijs atzīst, ka ir mednieki un ir šāvēji. Viņš ir mednieks, daudz strādā, lai piebarotu zvērus. “Sniegiem bagātajās ziemās tīrām ceļus, pļavas, dzīvniekiem vedam barību. Visgrūtāk izdzīvot stirnām. Tām jāpalīdz,” nešaubās mednieks. Vasilijs priecājas, ka nav kļuvis par makšķernieku, jo citādi viņu mājās redzētu reti.Meži ir nozīmīgākā mūsu valsts dabas bagātība. Latvijas mežu izciršana ir piebremzēta, pateicoties Valsts meža dienestam, jo izstrādātājus ierobežo tāds jēdziens kā tāme. To pieņem piecu gadu periodam. Nedrīkst izcirst vairāk nekā ir koksnes dabīgais pieaugums. Tas nozīmē, ka nedrīkst cirst vairāk, kā ir vidējais koksnes pieaugums vienā hektārā. Tā arī rodas tie miljoni kubikmetru. Kokus pašlaik stāda arī daudzās agrāk lauksaimniecībā izmantojamās zemēs. Kopējā meža platība nemazināsies. Mazo īpašnieku meži jau lielākoties ir izcirsti, bet lielie īpašnieki cenšas savu mežu uzturēt līdzsvarā. Viņi savu darbību plāno daudzus gadus uz priekšu, lai tas tiktu arī bērniem un mazbērniem. Vasilijs ir pārliecināts, ka Latvijā mežs ir, bija un būs.
