Katru gadu Ziemassvētki man mēdz būt atšķirīgi no iepriekš piedzīvotajiem, tomēr ir lietas, kas tos vieno. Katru gadu līdzās svētku krāsainībai, mielasta galdam, kuram allaž tiek sarūpēts kaut kas īpašāks nekā citkārt, vairāk vai mazāk nākas pārdzīvot arī cilvēciskas vientulības sajūtu. Dažu gadu vairāk, citreiz mazāk, taču tā par sevi atgādina vienmēr. Viens gan ir nemainīgs, un tas ir arhibīskapa Jāņa Vanaga sagatavotais vēstījums Latvijas dievnamiem. Nezinu, vai šis amatvīrs runu raksta pats vai viņam to palīdz sagatavot palīgi, kā tas notiek valsts vadītājiem, taču, manuprāt, Vanaga vēstījums visprecīzāk spēj atklāt tā brīža noskaņu cilvēkos saistībā ar visām laicīgajām aktualitātēm un izklāstīt vienkārši, turklāt visiem saprotamā valodā. Bez tradicionāli dzirdētā stāsta par Jēzus dzimšanas nozīmīgumu un visām citām ar to saistītajām lietām, kas arī, protams, ir vietā un laikā, ikviens var sajust sevis esamību laikā un telpā. Ne vienmēr šo vēstījumu esmu klausījies savas draudzes dievnamā, taču pēc tam izlasījis gan. To gaidu arī šogad, lai uzzinātu, kur esmu un kurp dodos. Protams, gadumiju pavadīs ne tikai piparkūku, mandarīnu un karstvīna aromāts, bet arī pārdomas par piedošanu, līdzjūtību un vainas apziņu tādā vai citādā gadījumā jeb notikumā. Banāli sakot, dzīve nebūt nav smaržojošu rožu lauks, kā tas šķiet līdz zināmam vecumam. Ar to jāprot sadzīvot.Latvijā vienmēr ir bijis grūti vienoties par pamatvērtībām, vienoties par to, kas labs, kas slikts. Varbūt tāpēc ne reti cilvēkam šķiet, ka nepieciešams izvēlēties savu ceļu, lai cik jocīgs tas arī būtu, un pasludināt to par savas dzīves modeli. Katram savs ceļš, sava ticība un arī savs Bībeles skaidrojums. Par vērtību skalu un to robežām arī šajos gadumijas svētkos gaidu arhibīskapa domu izklāstījumu. Daudzi iebildīs, ka viņš nav vienīgais pravietis Zemes virsū. Protams, taču man allaž arhibīskapa vēstījums ir aizpildījis tukšuma un vientulības sajūtu Ziemassvētkos.
