Reiz, māt, tu staigāji. Gar ziedošām ābelēm dārzā.
Reiz, māt, tu staigāji
Gar ziedošām ābelēm dārzā
Un viļņojošām rudzu druvām.
Domas tev klejoja nākotnē –
Par pīpeņu ziedošām pļavām.
Te pēkšņi satumsa, uznāca
negaiss,
Viss ietinās pelēkā miglā,
Tikai ceļš caur miglu aizvijās
svešumā,
Kur visapkārt trakoja putenis
un sals,
Gaudoja izsalcis taigas pelēkais
vilks.
Tas gaidīja latvieša kaulus…
Tur nebija kapsētas, nebija kapu
kopiņas,
Kur uzlikt pēdējos atvadu
ziedus.
Tie palika dzimtenē tavā.
