Viena no dižākajiem trikātiešiem – ģenerāļa Kārļa Goppera – dzimtas mājas “Maskati” atrodas Plāņu pagastā Vijas upes krastā. “Ziemeļlatvija” tur ieradās, lai iepazītos ar ģenerālim izveidoto piemiņas istabu. Tā bija sagadīšanās, ka ieradāmies tur uz Gopperu dzimtas jaunākās atvases gadu vecās Sāras Šmites vārda dienu. Šim notikumam un mazajai Sārai par godu “Maskatos” atklāja smilšu kasti. Meitene pieder jau devītajai dzimtas paaudzei. Interesanti, ka viņas vārds kalendārā ierakstīts pirmoreiz.Mūs sagaidīja piemiņas istabas izveidotājas un mājas īpašnieces Birutas Romānovas meita Lelde Paula, kas ir Sāras vecmāmiņa. Viņa ir Latvijā pazīstama pianiste un pedagoģe. Dzimta ir liela, tāpēc pagalmā rosījās daudz visdažādākā vecuma cilvēku. Vasarās māja ir apdzīvota. Vieta ir fantastiska, un ēkas, pateicoties ģenerāļa tuviniekiem un Goppera fondam, ir izglābušās no sabrukšanas. Ziemā gan tur mīt tikai ēku pieskatītājs. Īstie saimnieki reizēm atbrauc svētdienās.Lietus tek kafijas krūzītēJautāta, cik liela interese sabiedrībā ir par “Maskatiem”, L. Paula atbild, ka tā ir mērena. Pirmdien tur ieradīsies Vasaras Saulgriežu vidusskolas dalībnieki.Šo māju mantinieki atguva 1992. gadā, un pirmais, ko saimnieki izdarīja, ēkai nomainīja jumtu. “Kad te ievācāmies un dzērām kafiju, lietus ūdens tecēja krūzītē. Mums tomēr laimējās, ka māja bija atjaunojamā stāvoklī un to varēja saglabāt. Līdzīgas mājas kaimiņos ir aizgājušas nebūtībā. Vienā dzīvojamās mājas galā bija iekārtota kūts, un tas apgrūtināja atjaunošanas darbu,” stāsta L. Paula. Dažas ēkas ir uzceltas no jauna. Atjaunošanas darbos ir daudz palīgu. Izmantojot vecos rijas baļķus, no jauna uzcelta pirts.Dzīvojamā ēka ir būvēta 19. gadsimta vidū. Leldes vectētiņš, ģenerāļa brālis Augusts, vēlējās dibināt ģimeni un mājai izveidoja piebūvi. Tāpēc tā pašlaik izskatās nesamērīgi gara.Ar mučeli un cirviMājas vieta ir ļoti sena. Tās vārds ir pieminēts zviedru hronikās 1601. gadā. Dzimtas koks ir izpētīts kopš tā laika, kad dzimtcilvēkiem pat nebija uzvārdu. Pirmais sencis Pēteris ir nodarbojies ar vēršu dzīšanu uz tirgu. Viņam vienmēr bijušas līdzi divas lietas – muciņa ar alkoholisku dziru un cirvis, lai vajadzības gadījumā atgaiņātos no laupītājiem. Vēl pagājušā gadsimta sākumā šīs relikvijas mājās ir bijušas. Agrāk dzimtas vēsture bijusi pierakstīta burtnīcās, taču daudz kas pazudis. Par Goppera uzvārda rašanos ir versija, ka kāds zviedru armijas kareivis ievainots palicis pļavā un tumšā vakarā atnācis meklēt palīdzību. Saimniece viņu izārstējusi, un puisis apprecējis vienu saimnieka meitu. “Kopš esam atguvuši šīs mājas, mūsu dzimtas vēsture un dažādi notikumi ir citādi veidojušies. Līdz ar atjaunošanas darbu uzsākšanu, svinam svētkus, ko agrāk kopā nekad nesvinējām,” priecājas Lelde.Nākamgad atkal jubilejaGoppera fonds ir organizācija, kura vāc ziedojumus dažādiem kultūras dzīves pasākumiem, grāmatu izdošanai, skautu un gaidu atbalstam un citām lietām. L. Paula atzīst, ka bez šī fonda atbalsta mājas atjaunot nevarētu. Jumtu, iespējams, būtu uzlikuši paši, taču apmainīt satrunējušos baļķus un nomainīt logus saviem spēkiem nevarētu. “90. gados varējām izdarīt vairāk. Mājai ir skaidu jumts. Agrāk saimnieki skaidas plēsa un jumtu lika paši. Arī mēs apsveram iespēju skaidas jumtu remontam un nomaiņai sagatavot paši. Mums ir neliels mežs, tāpēc iznāktu lētāk,” prāto mūziķe.Pirms deviņiem gadiem “Maskatos” notika amatnieku ballīte. Tas bija 10 gadus pēc mājas atjaunošanas sākuma. Sabrauca gan radi, gan amatnieki, gan militārpersonas un citi, kuri tā vai citādi pielikuši plecu atjaunošanas darbos. Domājams, ka līdzīgu ballīti sarīkos nākamgad uz 20 gadu jubileju.Cieņā pret mūzikuPiemiņas istabā ir vairākas lielas fotogrāfijas, kurās redzams gan ģenerālis parādes formā, gan ģimenes bildē kopā ar vecākiem. L. Paula labi zina viņa dzīves stāstu un notikumus no tā laika vēstures. Tomēr galvenā persona mājās ir 90 gadus vecā, taču itin spraunā B. Romanova ar lielisku atmiņu, turklāt laba stāstniece. Birutas kundze ir ģenerāļa krustmeita un viņa brāļa meita. Tieši viņa ir vākusi dažādus drukātus materiālus no preses izdevumiem un fotogrāfijas par notikumiem, kas saistās ar ģenerāli. “Fotogrāfiju albumā joprojām ir tukšas lappuses, kuras var aizpildīt ar jaunākajiem notikumiem. Goppers nav aizmirsts,” materiālus šķirstot, stāsta B. Romānova. Atsevišķi stendi ir izveidoti par militārista gaitām un viņa darbošanos skautu un gaidu kustībā. Militāro izglītību Goppers izvēlējies tāpēc, ka par to nebija jāmaksā. Birutas kundze atceras visādus bērnības notikumus. Arī to, kā viņas vectēvs saimei lasīja Bībeles stāstus, kā kara laikā nācās pamest dzimtas mājas. Nu atkal mājas ir atguvušas pat labo aromātu. Pirmdien tajās bija ieradies viens puisis no Vecpiebalgas, lai ierādītu, kā cepama maize, kā izmantojama lize un abra.“Maskatos” vienmēr cieņā bijusi mūzika. Arī tagad tur atrodas vecas melnas klavieres. B. Romānovas tēvs bijis liels mūzikas cienītājs, un ne reti devās pie sava kunga uz Pēterburgu, kur varēja noklausīties dažādus koncertus. Viņš Valkā no kāda vācieša nopirka kabinetflīģeli un pārveda mājās. Tas kara gados ir pazudis, taču, visticamāk, instrumentam bija liela nozīme turpmāko paaudžu profesijas izvēlē. Pianiste Lelde abi ar vīru vijolnieku Jāni ir pasniedzēji Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Viņu dēls Kārlis mācās čella spēli Mūzikas akadēmijā. Arī meita Kristīne, mazās Sāras mamma, ir absolvējusi Mūzikas akadēmijas klavieru klasi.Ar neiecietību pret komunistiemĢenerālis nav aizmirsts. Par viņa dzīves gājumu sarakstīts daudz publikāciju, arī kritisku piezīmju, taču mazāk zināmas ir viņa dzīves pēdējās stundas. Pēc komunistu okupācijas 1940. gada decembrī ģenerālim piespriests nāvessods, kas izpildīts 1941. gada 25. martā. Aprakts viņš kopējā kapā Ulbrokas mežā. Cietumā ģenerālim piedāvāts iesniegt apžēlošanas lūgumu, taču viņš atbildējis, ka esot pietiekami vecs cilvēks, turklāt karavīrs, un vēl ģenerālis, lai lūgtu apžēlot. To viņam neļaujot pašcieņa. Ģenerālis neiešot lūgties, bet mierīgi sagaidīšot savu nāves stundu. Viņš vienmēr neiecietīgi izturējies pret komunistu režīmu. Kādam virsniekam, atvadoties viņš teicis: “Neviens upuris lai nav par lielu, ko spēji nest savas tēvzemes Latvijas labā!” Vācu okupācijas laikā – 1944. gada aprīlī – Stopiņu mežā Goppera un citu nošauto kapa vieta tika atklāta. Viņš bija nošauts ar diviem šāvieniem pakausī. Sekoja svinīga pārapbedīšana Brāļu kapos pie Mātes Latvijas tēla, bet ģenerāļa sirds atdusas Trikātas kapos.Vairāk foto – www.ziemellatvija.lv.
