Daina Krastiņa nākamnedēļ Valkā svinēs jau trešos Ziemassvētkus. Līdz tam tie aizvadīti Amerikā. Pirms divarpus gadiem viņa nopirka “Raudas” dažus desmitus metru no Gaujas stāvkrasta, kas pavasara palos pamazām tuvojas ēkai. D. Krastiņas dzīve Valkā ir krasi mainījusies – viņa ir kļuvusi par audžumāti divām meitenītēm. Zinot, ka Dainai patīk bērni, viņu uz to aicināja Valkas sociālā dienesta vadītāja Natālija Dubrovska.Gadu mijas svētkos Daina visām māmiņām vēl optimismu, svētību un jo īpaši pacietību.Pāridarījumus nevar aizmirstDainas audžubērni no iepriekšējām eglītēm neko daudz neatceras. Vienam bērnam cilvēks, kuru sauc par tēvu, izmetis eglīti ar visiem rotājumiem. Par daudz sasvinējies. Dainai ir četras prāvas kastes ar rotājumiem, daļa rotājumu atvesta no Amerikas. “Pērn sēdēju pie datora un bērniem sacīju, lai kastes never vaļā paši, palīdzēšu. Viņi nevarēja nociesties un ar milzu sajūsmu man nesa tās rādīt. Viņiem tas bija brīnums,” stāsta Daina. Pirms iešanas uz baznīcu nevarējusi izdomāt, kā slepus zem eglītes palikt dāvanas. Kad viņa bijusi maza, visa ģimene sasēda automašīnā, bet mamma allaž aizmirsusi cepuri un tai nu bija jāiet pakaļ. Daina bērnus izsūtīja ārā, sakot, ka tūlīt panāks. Kad pārradušies no baznīcas, bērni pat neievērojuši, ka mājās viesojies Ziemassvētku vecītis. D. Krastiņa uzskata, ka īsti Ziemassvētki nevar būt bez baznīcas apmeklējuma, jo būtībā tie ir reliģiski svētki.Jautāta, vai ir vērts uzņemties rūpes par svešiem bērniem un veltīt viņiem nozīmīgu dzīves daļu, kas faktiski ir liels upuris, Daina atbild, ka viņai patiešām ir laba sajūta, jo šiem bērniem dzīve ir izmainījusies un kļuvusi daudz labāka, nekā bija pirms tam. Viņi veselīgi ēd, ir apģērbti, dzīvo siltumā un var nodarboties ar sev tuvām lietām. Vecākā meitene pašlaik mīt Raiskuma sanatorijas internātpamatskolā, ārstē sirsniņu un līdztekus mācās. Daina cerējusi, ka mazie, nokļūstot citā vidē, aizmirsīs pāridarījumus iepriekšējā tā saucamajā ģimenē, bet tas nenotiek. Pēctraumu stress liek sevi manīt. Joprojām regulāri jākonsultējas pie psihologa. Ziemassvētki ir ģimenes svētki. Pīle svētku maltītei jau sarūpēta. Dainai ļoti garšo jēra gaļa, taču šoreiz viņa to nepaspēja sagādāt. Dzīve pakļauta bērnu vajadzībāmLai pieņemtu svešus bērnus, D. Krastiņai vispirms bija jābeidz īpaši kursi, kas sākās tieši 18. novembrī Alūksnē un beidzās decembra vidū “Zvanniekos” pie Jura Cālīša. Janvārī D. Krastiņai piedāvāja veidot audžuģimeni un uzņemties atbildību pār vienu meitenīti, kas bija izņemta no kādas nelabvēlīgas ģimenes, un jautāja, vai ir par to kāda interese. “Biju pieteikusies uz pirmsskolas vecuma bērniem, jo vecākus ņemt baidījos. Domāju, ka mājasdarbos viņiem netiktu līdzi, jo Amerikā daudzas lietas, tostarp arī matemātiku, māca citādi,” atzīst Daina.Viņa devās uz Valmieru, lai iepazītos ar šo meitenīti, un tā nu kļuva par audžumammu. Otra meitenīte pie Dainas nokļuva pāris mēnešu vēlāk, un tā nu abas ir atradušas savas mājas. Viņas dzīve pašlaik ir pakļauta tikai bērnu vajadzībām. Sākotnēji Daina cerējusi atrast kādu algotu darbu, izmantojot savas angļu valodas zināšanas, taču abām meitenītēm vajadzību ir tik daudz, ka tās aizņem praktiski visu laiku. “Es nesaprotu, kā ar visu to tiek galā tās māmiņas, kuras pamanās strādāt arī algotu darbu. Visu laiku taču jāapmeklē visdažādākie ārsti,” stāsta audžumāmiņa. Daina priecājas, ka abas meitenītes viņu sauc par mammu. Tā bija bērnu izvēle un lēmums.Valdis Zatlers vien vēlīgi smaidījaMācību gada laikā ģimene dzīvo pilsētā. Tikai siltā laikā nedēļas nogalēs ģimene mēdz aizbraukt uz lauku mājām. Dainai pieder vēja suns un joprojām, neraugoties uz vecumu, skrienot kā vējš.Jautāta, kā pašlaik izjūt Valku, Daina atbild, ka ziemā tā ir tumša un drūma. Viņas paziņas brīdinājušas, ka visiem, kuri pārceļas uz šejieni, pēc pusgada iestājoties depresija un ilgstot pat līdz gadam. D. Krastiņa to vēl nav piedzīvojusi. Viņai pilsētā ir interesants paziņu loks. Vispirms jau Daina iepazinās ar Ventu Armandu Kraukli, pēc tam ar sociālā dienesta darbiniecēm un mākslas skolas pedagogiem. Viņa vienmēr apmeklē izstādes un koncertus, turklāt allaž ņem līdzi bērnus. Arī Amerikā vecāki viņu ņēmusi līdzi uz kultūras pasākumiem. Daina atzīst, ka viens no Valkas jaukumiem ir daudzo kultūrpasākumu skaits, turklāt gana kvalitatīvi. Kad Valka kļūst par mazu, viņa aizbrauc uzlādēties Rīgā. Amizants gadījums bijis izstādes atklāšanā Valsts Mākslas muzejā pirms valsts jubilejas. Ģimene devās uz Rīgas Latviešu biedrību, kur uzstājās bērni invalīdi. Izmantojot gadījumu, Daina ar mazo meiteni devās uz muzeju un tieši tobrīd tur izstādi atklāja Valsts prezidents. “Mazā viņu ieraudzīja un skriešus devās klāt, uzlika roku uz viņa rokas un jautāja, ko viņš te darot. Prezidents vien vēlīgi smaidīja,” atceras D. Krastiņa. Pēc tam apskatītas arī citas izstādes. Domas par cilvēku atsaucību maināsKad D. Krastiņu intervēju drīz pēc pārcelšanās uz Latviju, jautāju, vai viņai netraucē šejieniešu nelaipnība un neatsaucība. Tobrīd viņa sacīja, ka ne, taču pēdējā laikā vairākkārt nācies sastapties ar situācijām, ka domas ir mainījušās. Jo īpaši tas saistās ar medicīniskajiem pakalpojumiem. Vecākajai meitenītei ir sirdskaite, un viņa atzīta par invalīdi. Sirdsdarbība ir jākontrolē ar hronometru. Diemžēl Valkā iegādātais bija bojāts. Nelaipnās attieksmes dēļ viņa pieprasīja samaksāto naudu un preci nopirka Valgā. D. Krastiņa par nepilnīgu uzskata arī pacientu narkoloģiskās un psihiskās veselības pārbaudes sistēmu. Joprojām visa uzskaite notiek šņorgrāmatās. Valkā nebija nodzīvoti seši mēneši, tāpēc radās sarežģījumi un, pārvarot daudzus šķēršļus, viņai atļāva iesniegt Amerikas ārstu izziņas. Protams, šajās šņorgrāmatās nav arī to cilvēku, kuri pārcēlušies uz dzīvi Valkā no citiem rajoniem. Bez datu bāzes valsts mērogā šī sistēma nedarbojas. Arī Vidzemes slimnīcas pakalpojumi Valmierā neesot tie operatīvākie un ar cilvēciski iejūtīgu pieeju. ◆
