Maijā jūtos kā no jauna piedzimusi. Pēc garās ziemas un niķīgā pavasara tas ir manai sirdij un dvēselei tuvākais mēnesis. Ir vairāki iemesli, kāpēc tieši maijā es jūtos tā, it kā lidotu pāris centimetru virs zemes, nevis staigātu. Maijā piedzima mana vecākā meita, maijā samīļojam un pieminam savas mammas, maijā kopā ar kolēģiem plostojam ar plostu pa Gauju, maijā beidzas skola, un tas nozīmē, ka vecāki var atvilkt elpu un rītus pavadīt daudz mierīgāk, jo bērni parasti vēl saldi čuč. Kā nekā viņi laiski izbauda skolas brīvlaika ērtības. Parasti maijā aiz savas virtuves loga vēroju, kā mans bērzs no pelēcīgas nokrāsas pārvēršas sulīgā zaļumā. Maijā zied vissmaržīgākie un vismīļākie ziedi pasaulē – maijpuķītes un ceriņi, kurus parasti ir diezgan sarežģīti uzziedināt pat vismodernākajās siltumnīcās. Ja tas izdodas, tad mazo puķīšu un ceriņziedu smarža tik un tā ir tikai vāja atblāzma no tiem, kas uzplaukuši mežmalā vai pie mājas stūra. Un kā lai nepriecājas par līdz neprātam dzeltenajām pieneņu pļavām un rapšu laukiem. Lai gan sevi neuzskatu par dižu dārzkopi, maijā jūtu, ka rokas pašas grib iegrimt sastrādātā, siltā un mīkstā zemē un tur iedēstīt kādu puķu stādu vai vagā no groza iemest saasnojušus kartupeļus. Reizēm šķiet, ka tik tiešām maijā visi kļūstam mazliet neprātīgāki, dullāki, atraisītāki un vējaināki. Bet tas tik ļoti piestāv maijam.
